Ja esat lasījuši garo versiju, jūs zināt, kas ir Dainu kalns un kā tas tika uzbūvēts no 1980. līdz 1985. gadam, kad Latvija vēl bija okupēta. Šis ir pavadošais raksts. Tas ir lauka ceļvedis, ko ņemt sev līdzi kalnā, jo plāksnītes uz vietas pārsvarā ir latviski un latviešu apzīmējumi tikai. Katra no Induļa Rankas divdesmit sešām granīta skulptūrām, daina (vai divos gadījumos — dainu pāris), ko tā nes, gads, kurā tā novietota, un secība, kurā saprātīgs apgājiens to ņem.
Teksts zemāk ir izvilkts no muzeja izdotā Tautasdziesmu parka ceļveža, ar manām piezīmēm no daudziem kalna apgājieniem, kur grāmatiņa ir īsa. Ja vēlaties grāmatiņu papīra formā, jautājiet apmeklētāju centrā pie pazemes klēts rezervāta ieejā.
Īsa atbilde, pirms garās versijas
- 26 skulptūras, visas Induļa Rankas darbi, visas no granīta, izvietotas aptuveni trīs hektāros Turaidas muzejrezervāta dienvidaustrumu nogāzē.
- Novietotas no 1982. līdz 2010. gadam. Vecākā ir Veļu akmens, novietots lībiešu apbedījumu vietā 1982. gada rudenī. Visjaunākā katalogā ir divdaļīgais Krauklīša spārns — dārgumu krātuve, uzstādīts 2004. gadā pēc Dalailamas lūguma.
- Numurēti no 1 līdz 26 oficiālajā kartē, kas ir arī aptuvenā ejamā secība, ja ieejat no apmeklētāju centra puses un beidzat pie Dziesmu dārza amfiteātra.
- Katra skulptūra nes dainu, parasti iegravētu uz tās latviešu valodā. Daudzas no dainām bija tādas, ko Krišjānis Barons pats vāca no 1878. līdz 1915. gadam un izdeva sešos Latvju Dainu sējumos.
- Atvēliet divas līdz trīs stundas lēnam apgājienam visām 26, plus Dziesmu dārzam. Lielākā daļa apmeklētāju tam veltī divdesmit minūtes un palaiž garām būtisko.
Kā šo ceļvedi lietot kalnā
Numurētajā kartē pie ieejas kioska 26 skulptūras ir uzskaitītas ejamā secībā. Ejiet to tā. Secība nav nejauša — arhitekti Jānis Rozentāls un Ilgvars Batrags izveidoja takas tā, lai skulptūras virzītu jūs cauri dainu ciklam: vispirms dzimšana un dziesma, tad dievi un kalendārs, tad dzīves cikls, tad lielās folkloras figūras, tad dabas pasaule, un beigās uz upi ar ūdeni un līdaku.
Par katru ierakstu zemāk jūs saņemat: latviešu nosaukumu, dainas rindu, kas iegravēta uz akmens vai ar to saistīta (kur grāmatiņa to dod), un piezīmi par to, ko skulptūra dara un kad Ranka to novietoja. Skulptūras, kas pārī uz viena pamata vai dala kopīgu aprakstu muzeja ceļvedī, ir uzskaitītas kopā.
Divas praktiskas lietas, ko zināt apmeklējuma dienā. Pirmkārt, plāksnītes kalnā ir pārsvarā tikai latviski. Ja jūs lasāt līdzi telefonā, virsraksti zemāk ir uz vietas esošie numuri, lai jūs varētu tos saskaņot ejot. Otrkārt, takas starp skulptūrām ir tikpat svarīgas, cik pašas skulptūras. Ir četras nosauktas takas (Lībiešu taka, Skandinieku strauta taka, Māras taka, Krišjāņa Barona taka un Saules taka), kas iet caur kalnu un ap to. Tās ir uzskaitītas šī raksta beigās, jo tās ir vērtas, ko zināt, un lielākā daļa apmeklētāju to nedara.
26 akmeņi, ejamā secībā
1. Dziedādama dzimu
„Dziedādama dzimu, dziedādama augu / Pa gadskārtu maizīte.” Daina par meiteni, kas dzimusi dziedādama, augusi dziedādama un dziedājusi cauri savas dzīves gadalaikiem. Pirmā skulptūra, ko sastopat parastajā maršrutā. Maigi noapaļots granīta akmens ar mazu paša pilskalna reljefa portretu, kas izgrebts vienā pusē. Tā uzstāda priekšnoteikumu: latviešu attiecības ar dziesmu nav vaļasprieks, tas ir struktūras stāvoklis. Tautasdziesmu arhīvs Latvijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā glabā aptuveni 1,34 miljonus dainu. Katalogizēšanas darbs joprojām notiek.
2. Šī saule, viņa saule
Astoņu rindu daina par Saules un Zemes attiecībām, iegravēta uz akmens spirāles formā. Skatītājam ir paredzēts apiet skulptūru, lasot. Indulis Ranka savu nodomu šeit aprakstīja kā vēlmi, lai apmeklētāji būtu „mazliet maģiskāki un rituālāki” savā skatījumā — nestāvot priekšā objektam, bet kustoties ar to. Divdaļīgais lauka akmens iegūts Kurzemē, kur tika savākts vecākais tautasdziesmu motīvu slānis. Skulptūra atrodas tuvu bijušajai Turaidas kapsētai un atklāta starptautiskajā folkloras festivālā Baltica 2000.
3. Neguli, saulīte, ābeļu dārzā
Daina vēršas pie Saules tieši kā pie meitenes-bērna un saka tai nekavēties, negulēt starp āboliem. Skulptūras pamatakmens ir veidots kā ābola sirds. Saulei jāceļas pirms ausmas, lai diena varētu sākties. Šī ir viena no agrīnajām kalna skulptūrām, atkārtoti uzstādīta 1992. gadā tās tagadējā vietā. Tā skaidri uztver rīta gaismu, ja atnākat agri.
4. Austras koks
Austras koks ir viens no dziļākajiem kosmoloģiskajiem tēliem latviešu dainās. Pasaules koks, ar saknēm zemē un zariem debesīs, ap kuru ir sakārtota diena un nakts, dzīve un nāve. Auseklis, Rīta zvaigzne, bieži sēž lapotnē. Skulptūra atveido koku kā augstu akmens stumbru ar stariem un zvaigznēm, vēstot par ausmu, kas plaukst pār valsti, kura mostas. Tā tika atklāta 1990. gada 2. jūlijā 20. Latvijas Vispārējos dziesmu un deju svētkos — pirmajos svētkos piecdesmit gadu laikā, kuros pilnībā atjaunoja pirms 1940. gada nacionālo repertuāru un atklāti pacēla Latvijas karogu. Vienā pusē ir izgrebti trīs jauni dzinumi, „nekas, kas varētu apturēt gaismas atnākšanu”.
5. Lībiešu putns
Viena no divām kalna skulptūrām, kas skaidri novietota lībiešiem (Līvi), somugru tautai, kas dzīvoja gar Gaujas lejteci un Latvijas piekrasti gadsimtiem ilgi pirms latviešu, kā mēs tos pazīstam, izveidošanās. Putns sēž gatavs mosties un dziedāt. Trīs mazi simboli ir izgrebti dabīgajā granītā augšā: cīrulis, zivs, čūska. Cīrulis ir vēstnesis; ērglis ir putnu karalis. Skulptūra tika atklāta starptautiskā „mazo nāciju” lībiešu-igauņu-latviešu-somu-ungāru folkloras grupu festivālā, kas notika Turaidā.
6. Jāņu akmens
23.–24. jūnija nakts un rīts — Jāņi — ir augstākā likmes diena latviešu tautas kalendārā. Ugunskuri, ozolu lapu vainagi, dziedāšana visu nakti, papardes zieda meklēšana. Skulptūra rāda divus jauniešus, kurus apskauj Saule Jāņu rītā, Saule dod viņiem spēku un auglību. Auseklis, Rīta zvaigzne, ir liecinieks. Akmens novietots 1991. gadā un atrodas Māras takas malā. Ja apmeklējat Jāņu vakarā, šis ir pulcēšanās centrs kalnā.
7. Dziesmu tēvs
Kalna vizuālais centrs un vieta, kur palēnināt soli visilgāk. Skulptūra „simbolizē tautas atmiņu, viņas gudrību par dzīvi un latviešu tautasdziesmu saglabāšanu un nodošanu no paaudzes paaudzē”. Vienā pusē — cienījams vecs vīrs, kurš sargāja dziesmas un sacerēja jaunas — „dziesma viņam, dziesma viņai, par maizes gabaliņu”. Otrā pusē trīs dziedātāju paaudzes stāv kopā. Blakus stāv aizstāvis, jauns vīrs ar pūru, kas glabā dziesmu pūru. Apkārtne ap Dziesmu tēvu ir folkloras un etnogrāfijas koncertu vieta katru vasaru. Apmeklētāji ir aicināti šeit dziedāt savas tautasdziesmas. Šī ir arī skulptūra, kuras priekšā 1988. gada 13. jūlijā Baltica ’88 festivāla laikā pirmoreiz kopš 1940. gada tika pacelts aizliegtais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs.
8. Bij’ manam kumeļam
„Bij’ manam kumeļam / Zvaigžņu sega mugurā.” Daina, kas slavē zirgu kā zemnieka neaizstājamu partneri. Mitoloģiskie zirgi velk Saules ratus pa debesīm. Dieva dēli izjāj no jūras uz pelēkiem zirgiem ar zelta iemauktiem. Auseklis parādās uz zirga, ko devusi Saule. Laima, laimes dieve, dāvina labu zirgu tiem, kurus tā labvēlīgi vērtē. Pat 1191. gada Turaidas lībiešu hronikā ir Likteņa zirgs. Skulptūra atklāta 1996. gadā, kur sapulcētais ļaužu pulks kopīgi dziedāja zirgu dainas.
9. Bitenieka līgaviņa
Kāzu cikla daina, veltīta bitenieka līgavai. Bite ir viens no vecākajiem nodarbības slāņiem latviešu tautas kultūrā, un bišu dziesmas ir vienas no maigākajām. Līgava nes savu pūru, austu no dziesmu pavedieniem. Bišu stropi ir novietoti netālu, dainas garā. Plāksnīte arī norāda, ka kopš 2012. gada latviešu tautasdziesmu kolekcija — Barona Dainu skapis, 217 996 kartītes oriģinālajā skaitā — ir reģistrēta UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā, apstiprinot tās statusu kā globāli nozīmīgu kultūras mantojuma objektu.
10. Veļu akmens
„Celieties, vēļu māmiņa, / Es pacelšu velēniņu.” Pirmā skulptūra, kas novietota kalnā, 1982. gada rudenī, trīs gadus pirms oficiālās atklāšanas. Veļi ir mirušo dvēseles, kas latviešu tautas ticībā turpina dzīvi paralēlā pasaulē. Pēc nāves dvēseli sagaida Veļu māte, kas to pārved. Rudens ir gadalaiks, kad dvēseles ceļas no zemes kā miglas banka un pavada vēl nedaudz laika ar saviem dzīvajiem. Skulptūra ir latviešu lauku akmens, kura dabīgais raksts lasāms kā vilnis un migla. Filmas režisors Ansis Epners ierakstīja uzstādīšanu. Viņš aprakstīja akmeni, kas karājas no troses, šūpojoties kā svārsts, un paklausīgi ieguļ savā pamatā, kamēr kameru apkārt krīt ozolu lapas. „Brīdis, kad pirmais Dainu kalnam sagatavotais akmens iegula savā pamatā, kura dizains bija dūraiņu rakstā.”
11. Mātes un meitas (Grūtas domas)
Viena skulptūra, divi nosaukumi. Dainu slānis zemāk ir mātes-meitas dziesmu žanrs, ko dzied katrā meitenes dzīves slieksnī: dzimšanā, pie vērpjamā ratiņa, kāzu priekšvakarā, brīdī, kad viņai rokās tiek ielikts pašas bērns. Darbs lasāms kā māte, kas paceļ savu bērnu pretim Saulei un Zemei, kas „lēni dreb” no meitas aiziešanas. Viss tautasdziesmu žanrs vienā nozīmē ir tas: nodošana no vienas sievietes nākamajai, paaudzi pēc paaudzes, ar visu svarīgo, kas paslēpts četrās rindās.
12. Trīs jaunas māsas
„Trīs jaunas māsas / Sēd rožu dārzā.” Trīs jaunas māsas rožu dārzā. Skulptūra godina to faktu, ka latviešu tautasdziesmu repertuārs gandrīz pilnīgi ir sieviešu darbs. Kā Garlībs Merķelis to novēroja pirms diviem gadsimtiem: latviešu dziesmas māksla ir sieviešu rokās, jo tikai jaunas sievietes joprojām spēj just prieku zem smagas nastas. Dziedāšana pavadīja katru darbu — lopu kopšanu, graudu kulšanu, audekla aušanu, kurā pašā bieži bija ieausti raksti ar dziesmām. Oranžsarkanais akmens, no kura skulptūra izgrebta, dzirkst īpašā veidā atkarībā no gaismas: lietus uz tā, svaigs sniegs, vasaras tveice, sals gada pagriezienā. Folkloras grupas šeit visbiežāk pulcējās Atmodas gados. Pēc kopīgas vienošanās tā ir kalna skanīgākā vieta.
13. Sapņotājs (pārī ar 15. Domātāju)
„Ar varīti jūs kundziņi, / Ar padomu bāleliņi; / Ar varīti nevarēja, / Padomiņu pievarēt.” Pretošanās dziesma pret muižniekiem, kas valdīja zemi. Divas pārī esošās figūras — gulētājs un domātājs — vienlaikus uzbur domas. Latviešu tautasdziesmas, grāmatiņa atzīmē, neslavē karu, vardarbību vai naidu. Naids un niknums neko nevar radīt. Vērtības ir dzīve un brīvība savā tēvzemē, un šī tēvzeme tiek aizstāvēta „ar stipriem vārdiem un domām, kad vien tas izrādās nepieciešami. Es lieku galvu sūnās, lai aizsargātu savu tēvzemi.”
14. Spīdolas akmens
Spīdola ir tēls no Andreja Pumpura 1888. gada nacionālā eposa Lāčplēsis. Viņa ir gudrības glabātāja, mūžīgas atjaunotnes figūra, bieži parādīta pārī ar pašu Lāčplēsi. Skulptūra ir tā, kurā ir izgrebts Krišjāņa Barona portrets, ieskauts ar Spīdolas folkloriskās pasaules ornamentālajiem motīviem. Darbs vizuāli apgalvo, ka tautasdziesmas radošais spēks (Spīdola) un saglabāšanas darbs (Barons) ir viena un tā pati enerģija divās formās. Tā ir viena no simboliski blīvākajām atsevišķajām skulptūrām kalnā. Pasēdiet uz pretī esošā soliņa dažas minūtes, ja kāds ir brīvs.
15. Domātājs
Skatīt ierakstu Nr. 13 (pārī ar Sapņotāju iepriekš; muzeja ceļvedī tās dala kopīgu aprakstu un atrodas blakus viena otrai kalnā).
16. Krasts (pārī ar Liepu apli)
„Liepas zied, liepas zied / Baltajiem ziediņiem; / Sādām liepu mežu, / Apkārt mūzu pagalmiņu.” Daina, kas slavē koku puduri ap saimniecību. Skulptūra atrodas iekšā stādīto liepu aplī, kas mainās cauri gadalaikiem; gan skulptūra, gan koki ir paredzēti lasīšanai kopā. Senie dainu motīvi zem tās — liepa, ozols, upe, krasts — ir korpusa lirikākais slānis. Skulptūras forma aicina iztēloties upes apaļotus akmeņus Vidzemes piekrastē, „meiteni sauļojoties agra vasaras rītā” un rindu „es izvedu māsu cauri ūdenim un akmenim, ūdeni viņu apslakot un akmeni viņu šķeļot”.
17. Mīlestības akmens
„Dievin, tavu likumiņu, / Laimīn, tavu lemumiņu; / Sveši ar sveša satikās, / Mīļu mūžu nodzīvoja.” Dieva likums, Laimas lēmums: divi sveši satikās un nodzīvoja saldu mūžu. Kāzu cikls ir visvairāk fotografētā dainu daļa, un skulptūra ir visvairāk fotografētā kalna daļa. Latviešu kāzu kompānijas šeit nes savus pušķus. Tā ir klusa tradīcija, nav reklamēta. Ja apmeklējat sestdienā maijā vai jūnijā, redzēsiet līgavas baltā kāpjam pie granīta laukakmens ar saviem ziediem un noliekam tos uz tā, pirms aizbrauc uz pieņemšanu. Pāri šeit atstāj arī ar roku rakstītus zīmīšus.
18. Kupenas, ziedu kupenas
Viena no četrām skulptūrām (kopā ar Lidojošajiem putniem, Pirmajiem ziediem un Mākonīti), kas dala dabas-dainas aprakstu muzeja ceļvedī: „Ai, ievu zemīte, / Tavu jaukumiņu! / Smildziņa ziedēja, / Sudraba ziediem.” Dziesma, kas slavē Latvijas skaistumu. Skulptūra ir vilnis no zemām noapaļotām formām, ziedu kupena lasāma kā sniega kupena citā gadalaikā. Vasarā kalnā īstie ziedi pļavā uzsver izgrebtos.
19. Lidojošie putni
Putnu dziesma ir visur dainās. Dzeguze, cīrulis, lakstīgala — katrs nes savus vēstījumus, zīmes, gadalaiku. Šī skulptūra atveido putnus zemā formu kopā. Skatieties uz to pretī debesīm.
20. Pirmie ziedi
Brīnumainā ziedu pumpuru atvēršanās dabas ritmā. Mazāka par saviem kaimiņiem un viegli pagājama garām. Visa dabas grupa (18.–21.) šajā kalna daļā ir veidota uz principa, ka dabas pasaules mazās atvēršanās — pumpurs, mākonis, putna lidojums — pašas ir pamats, no kura dainas izauga.
21. Mākonītis
Mākoņu kupenas debesu laukā. Skulptūra ir noapaļota, gandrīz bezsvara pretī granīta formām ap to. Šis ir arī Krišjāņa Barona takas sākums — 300 metru taka, kas no „Mākonīša” skulptūras ved lejup caur veciem ozoliem, liepām un osām, garām mazajai Dainupītei, līdz pat „Dainu” sētai pie Gaujas, kur Barons pavadīja savu pēdējo vasaru 1922. gadā. Gan skulptūra, gan taka šeit ir novietotas ar nodomu.
22. Saules taka
„Sauli dej’ rītmiņā, / Zelta sētā vidiņā.” Dziesma par Sauli, kas dejo apvārsnī. Trīsdaļīga skulptūra, kas atrodas tur, kur Saules taka krusto Krišjāņa Barona taku. Uz simboliskā Saules staba ir iegravēti trīs vārdi — „Guļošā”, „Mostošā”, „Dejojošā” — iezīmējot Saules dienas loku, kā to izseko dainas. Uzstādīta 1994. gadā. Skulptūra pārī ar pašu taku: aptuveni kilometrs meža takas Dainu kalna dienvidu pusē, īpaši vērta staigāt pavasarī, kad uznāk baltās vizbules.
23. Dainu kalns
Skulptūra, kas dod kalnam vārdu. Tā atrodas Krišjāņa Barona takas pakājē, netālu no Gaujas krasta, pietiekami tālu no centrālās grupas, ka daudzi apmeklētāji līdz tai netiek. Vajadzētu. Ejiet pa taku lejā, pasēdiet pie šī akmens dažas minūtes un ejiet atpakaļ. Visa vieta lasāma savādāk ceļā uz augšu nekā ceļā uz leju.
24. Peldētāja (pārī ar 25. Zaļo līdaku)
Latvijai ir 500 km Baltijas jūras piekrastes, un Gauja tek cauri visam šim rezervātam. Daudzas dainas godina ūdeni. Peldētājas un Zaļās līdakas skulptūru grupa lasāma pretī pašai Gaujai, ko vasarā no šīs kalna daļas var dzirdēt. Lībiešu leģenda par zaļo līdaku — zivi, kas spēlējas Gaujas ūdeņos — ir vietējais folkloriskais enkurs. Latviešu dainas rinda aiz peldētājas ir „es valkāju baltu”, kas nozīmē tīrību, smagu darbu, godīgu dzīvi.
25. Zaļā līdaka
Skatīt ierakstu Nr. 24 (pārī ar Peldētāju; zaļā līdaka ir lībiešu folkloriskais pavadonis dainas peldētājai).
26. Krauklīša spārns: dārgumu krātuve
Kataloga noslēdzošā skulptūra, uzstādīta 2004. gadā. Divas granīta daļas ar dārgumu trauku, kas dāvināts pēc Dalailamas lūguma, kurš apmeklēja Latviju un lūdza, lai dāvana tiktu uzstādīta Dainu kalnā. Skulptūra apgalvo, ka jebkuras nācijas kultūras dārgumi ir jāsaglabā — tāpat kā Tibetas Bezgalīgais mezgls, kas izgrebts uz šejienes stēlas, un gudrā krauklīša spārns ir tautas ticības un aizsardzības zīmes pāri kultūrām. Dainu kalnu, grāmatiņa saka, gadu gaitā apmeklējuši viesi no tālienes un tuvienes. Viņi uzzina par latviešu dainām; viņi paņem līdzi to pašu mācību, ko māca dainas — ka sirsnīgas un patiesas attiecības starp tautām ir iespējamas tikai harmonijā un savstarpējā cieņā.
Četras nosauktās takas (lielākā daļa apmeklētāju tās palaiž garām)
Skulptūras ir galvenais. Takas starp un ap tām ir visa vide. Četras ir nosauktas, atzīmētas lielākā rezervāta kartē un katra ir vērta pusstundas, ja jums ir laiks.
Lībiešu taka sākas Dainu kalnā un beidzas Dziesmu dārzā. Maršruts iet caur to, ko muzejs identificē kā lībiešu ainavas iezīmes, ar vecām lībiešu apmetnes pēdām un Devona laikmeta klints posmu. Ja jūs interesē šīs valsts pirmslatviešu slānis, šī ir taka, ko staigāt.
Skandinieku strauts ir mazs strauts, ko folkloras grupas Skandinieki dalībnieki iztīrīja un atklāja 1982. gada talkā. Ūdens nāk no alas Turaidas rezervāta dziļākajā alā un paliek aptuveni 5°C arī vasarā. Sūnas un ķērpji klāj klints grīdu; papardes karājas no augšējām malām. Strauts iznāk virspusē divās vietās starp Dainu kalnu un Dziesmu dārzu.
Māras taka iet no Dainu kalna uz Dziesmu dārzu pa citu maršrutu. Tautas tradīcija aiz tās ir tāda, ka 25. marta rītā, Māras dienā, cilvēki mazgājās upēs, strautos un dziednieciskajās akās. Paraža Latvijā ir vecāka par kristietību.
Krišjāņa Barona taka ir 300 metru taka, kas aprakstīta pie skulptūras Nr. 21 (Mākonīša). Tā ved uz „Dainu” sētu Gaujas ielejā, kur Barons pavadīja savu pēdējo vasaru 1922. gadā. Sētā ir mazs piemiņas zīmes objekts. Pati taka seko gandrīz noteikti maršrutam, ko Barons staigāja savā laikā Turaidā.
Saules taka ir aprakstīta pie skulptūras Nr. 22. Aptuveni 1 km gar kalna dienvidu pusi.
Iesim cauri Dainu kalnam, ne tikai apkārt.
— Tas, ko es saku apmeklētājiem pie ieejas kioska.Mans godīgais viedoklis
Lielākā daļa apmeklētāju Turaidā apskata pili, Turaidas Rozes kapu un strauji izstaigā skulptūru dārzu apmēram trīsarpus stundās, tad brauc atpakaļ uz Rīgu. Šis maršruts dos jums pilnīgi labu pēcpusdienu. Tas dos jums arī apmēram desmito daļu no tā, kas šeit patiešām ir.
Dainu kalns nopelna laiku, ko jūs tam veltāt. Divdesmit minūtes atdod vienu iespaidu. Divas stundas atdod pašas dainas, pareizā secībā, ar kokiem, upi un četrām nosauktajām takām kā saistaudus. Trīs stundas, klusā darbadienā, atdod kaut ko vēl citu — ilgās latviešu attiecības ar dziesmu, ko Indulis Ranka trīsdesmit piecus gadus kala granītā. Viņš nomira 2017. gada aprīlī, un katalogs ir slēgts pie divdesmit sešām. Divdesmit septītā nebūs.
Bieži uzdotie jautājumi par Dainu kalna skulptūrām
Pavadošais raksts: garākais stāsts par to, kā Dainu kalns tika būvēts no 1980. līdz 1985. gadam, muzeja direktores Annas Jurkānes loma, 1988. gada karoga brīdis un Dziesmotās revolūcijas konteksts ir Dainu kalns: skulptūru dārzs, kalts padomju varas laikā. Par pašu Krišjāni Baronu, cilvēku, kura 217 996 kartītes veido lielākās daļas šo skulptūru avota materiālu, atsevišķa biogrāfija ir šeit.
Dainu kalns ir daļa no katras Siguldas un Gaujas ielejas dienas, ko mēs rīkojam. Ja vēlaties pusi dienas Turaidā ar licencētu latviešu gidu, kas iziet kalnu lēnā ceļā, dainas pareizā secībā un takas iekļautas — mēs šo ceļojumu rīkojam visu gadu par €85 pieaugušajam.
