Virs Gaujas, tepat austrumos no Siguldas, paceļas mežains pakalns. Pa to izkaisīti divdesmit seši granīta tēli. Daži augstāki par cilvēku. Citos var apsēsties. No pirmā acu uzmetiena tā izskatās pēc neparasti nopietna tēlnieku dārza — tādas vietas, kur skolas ekskursija ātri iziet cauri, kamēr skolotāja paskatās pulkstenī. Bet tas nav tā. Dainu kalns Turaidā ir tas tuvākais, kas mūsdienu Latvijai ir iznācis svētbirzij, un tas tapis no 1980. līdz 1985. gadam, kamēr valsts vēl bija Padomju Savienības okupēta. To radīja tēlnieks ar piekabi, ar pārvietojamu celtni un ar ļoti tālu skatu uz to, kam vispār domātas tautasdziesmas.

Īsā atbilde, pirms garās

Kas Dainu kalns īstenībā ir

Īsā versija — Dainu kalns ir akmenī iekalts tautasdziesmu krājums. Garākā versija ir grūtāka.

Dainas ir aptuveni 1,2 miljonu īso latviešu tautasdziesmu kopums — pārsvarā četrrindes, anonīmas, zemnieciskas, ar pirmskristīgu pasaules ainu. Tās dziedāja dzimstot un mirstot, pavasara sējā un rudens kaujā, kāzās un garajos ziemas vakaros pie ratiņa. Tās nepierakstīja. Tās dziedāja no vecmāmiņām mazmeitām vismaz tūkstoš gadu, līdz Krišjānis Barons — folklorists, kas 1880. un 1890. gados strādāja Sanktpēterburgā — apņēmās tās kārtot uz indeksu kartiņām un izdot sešos sējumos ar nosaukumu Latvju Dainas. Tās oriģinālās kartiņas — 217 996 gabali — tagad glabājas koka skapī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un ir iekļautas UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" sarakstā. Par to esam rakstījuši citur.

Latviešu apziņā dainas nozīmē to pašu, ko Indijā Vēdas vai Islandē Edas. Tas ir valodas dziļākais slānis. Tajās glabājas tas, kas bija svēts pirms kristietības ienākšanas 1201. gadā. Pērkons, pērkona dievs. Māra, zemes māte. Saule, kas latviski ir sieviete un kas rītausmā ceļas no jūras. Laima, likteņa lēmēja, kas sēž gultas galā, kad piedzimst bērns. Neviens no tiem neizdzīvoja kā nopietna reliģija. Visi izdzīvoja dziesmās.

Tāpēc, kad 1980. gadā tēlnieks vārdā Indulis Ranka un muzeja direktore vārdā Anna Jurkāne klusi vienojās dainas iemūžināt granītā kalnā virs Gaujas — nu jā. Tas nebija tēlniecības projekts. Tas bija valsts, kas akmenī sev būvēja atmiņu vietā, kur to nevarēja izslēgt.

Priekšvēsture: kā okupācijas laikā uzcēla nacionālu pieminekli

Godīgā atbilde — Maskavai neviens nejautāja.

Dainu kalna sēkla ir viena papīra lapa. 1980. gada 21. oktobrī Indulis Ranka un Anna Jurkāne parakstīja to, ko nosauca par goda līgumu — privātu vienošanos starp diviem cilvēkiem. Ranka kaltu. Jurkāne, toreizējā Siguldas novadpētniecības muzeja direktore, gādātu vietu, brīvprātīgos un finansējumu. Pasūtījuma nebija. Valsts dotācijas nebija. Latvijas PSR Kultūras ministrija plānu nesastādīja. Pati lieta būtībā bija tautas projekts par tautasdziesmām.

Tas vien jau ir neparasti. Vēl neparastāks ir laiks. 1980. gads Padomju Latvijā bija smags. Andropova KGB savilka cilpu ciešāk, disidentus arestēja, un par jebkuru kultūras projektu ar nacionālas pašapziņas iezīmi pieņēma, ka tas zināmā mērā ir grauzējdarbs, kamēr nav pierādīts pretējais. Rusifikācija pastiprinājās. Latviešu valodu izstūma no augstākās izglītības un valsts pārvaldes. 1980. gadu sākumā latvieši savā galvaspilsētā jau bija mazākumā.

Un tomēr projekts tapa, atklātā skatā, kalna nogāzē, ko atrastu ikviens KGB virsnieks ar autoceļu karti.

Ārējais aizsegs bija Barons. Padomju kultūras aparāts Krišjāni Baronu pakāpeniski rehabilitēja kopš 1960. gadiem, traktējot viņu kā pirmsrevolūcijas "tautas zinātnieku" ar pieņemami zemnieciskām saknēm. Viņa 150. dzimšanas diena 1985. gadā bija oficiālajā kultūras kalendārā. Tajā pašā vasarā Vērmanes dārzā Rīgā uzstādīja jaunu Baronam veltītu Teodora Zaļkalna pieminekli. Folkloras izstāde viņam par godu, kalnā kāda muzeja teritorijā, ietilpa politiski drošajā aploksnē.

Tā bija publiskā lasāmība. Privātā lasāmība — to saprata latvieši, taču acīmredzami ne cenzori — bija pavisam cita. Dainas nav tikai folkloras materiāls. Tās ir valsts atmiņa par sevi, pirms vēl bija ieradies kāds svešs valdnieks. Iekalt tās granītā, tajā pašā kalnā, kur senie lībieši bija apglabājuši savus mirušos, ar brīvprātīgo bariem no visas Latvijas, kas nedēļas nogalēs nāca rakt pamatus, — tā bija klusa deklarācija. Mākslas vēsturniece Ruta Čaupova vēlāk to nosauca par "Atmodas laika lielāko kultūras radījumu". Viņa nepārspīlēja. 1985. gadā Atmoda vēl nebija sākusies. Dainu kalns palīdzēja to aizsākt.

Pirmais tēls tapa 1982. gadā. Veļu akmens, novietots senas lībiešu apmetnes vietā kalna austrumu nogāzē. Veļi latviešu tautas ticējumos ir senču dvēseles. Likt tos pirmos nebija nejaušība. Tas bija atzīme. Zeme tika rituāli atgūta atpakaļ — trīs gadus pirms oficiālās atklāšanas.

Kalnu atklāja 1985. gada 7. jūlijā, tobrīd vietā jau bija piecpadsmit tēli. Atklāšanas daina bija "Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā" — viena no tām, ko pats Barons bija pierakstījis. Pēc visu liecībām pulcējās lielāks ļaužu pulks, nekā varas vīri bija gaidījuši.

1988. gads, kad jēga iznāca atklātībā

Trīs gadus vēlāk, 1988. gada 13. jūlija naktī, šajā kalnā notika kaut kas tāds, kas desmit gadus iepriekš būtu nozīmējis ceļu uz darba nometni Urālos.

Tovasar Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls Baltica ’88. Atklāšanas koncerts bija Dainu kalnā. Uzstājās folkloras kopas no visām trim Baltijas valstīm. Un koncerta laikā, centrālā Dziesmu tēva tēla priekšā — tā, kurā Barona portretu ieskauj trīs paaudzes dziedātāju, — aizliegtais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs publiski tika pacelts pirmoreiz kopš 1940. gada.

Šim sīkumam ir vērts pakavēties. Latvijas karogs bija aizliegts 48 gadus. 13. jūlija rītā tā parādīšana joprojām bija noziegums. Vakarā tas plīvoja kalnā, folkloras dziesminieku sapulces priekšā, tieši tēlnieka iemūžinātā tautasdziesmu vācēja sejas priekšā. Un KGB to neapturēja. Desmit nedēļās — 1988. gada 29. septembrī — Padomju Latvijas vara karogu oficiāli atjaunoja kā "kultūrvēsturisku simbolu". Lēmums nenāca no Maskavas. Tas nāca no režīma, kas beidzot bija ieraudzījis to, kas vairs nav viņa rokās.

Kopš 1986. gada latvieši Dainu kalnā gandrīz katru svētdienu sapulcējās dziedāt dainas. Folkloras kopas tur veidojās un mēģināja. Eiropas kultūras mantojuma dienu apraksts par šo vietu saka tieši: "vairākus gadus katru svētdienu ļaudis pulcējās un, vienoti latviešu tautasdziesmās, izdziedāja brīvības ilgas." Kad 1989. gada 23. augustā Baltijas ceļš sastiepās no Tallinas līdz Viļņai, daudzi no tiem dziedātājiem, kas tajā stāvēja, savas svētdienas bija pavadījuši šajā pakalnā.

1990. gadā, kamēr valsts pa institūcijai izvija sevi ārā no Padomju Savienības, blakus atklājās Dziesmu dārzs — āra estrāde, kas pabeidza Tautasdziesmu parka ansambli. 1990. gada Dziesmu un deju svētki bija pirmie, kuros pilnībā atjaunoja pirms 1940. gada lietoto repertuāru un atklāti uzvilka karogu. Latvija savu neatkarību atguva 1991. gada 21. augustā. Neviens no šiem notikumiem nenotika Dainu kalna dēļ. Visi tie notika, Dainu kalnam esot iekšā.

Tēli — pa istabām, vienu pēc otra

Three granite figures sculpted by Indulis Ranka at the Hill of Dainas, Turaida
Triju cilvēku figūras Induļa Rankas darbs — viena no lielākajām skulptūrām kalnā. Sejas izaug no laukakmens, nevis tiek no tā izcirstas.

Kalnā ir vairāk nekā divdesmit seši tēli — trīs hektāru pļavās un ozolu birzī. Ja ej cauri ātri, tie izskatās pēc organiskām granīta formām: lodes, lāses, stabi, no klints izaugošas figūras. Ja palēnināsies un domās paturēsi dainas, tie nolasās kā 26 pantu poēma par to, kas mēs esam.

Izvietojums ir režisēts. Kalns ir izkārtots tā, ka takas starp tēliem aptuveni atspoguļo pašu dainu uzbūvi: dzimšana, darbs, precību gadi, kāzas, ģimene, senči, dievi. Kārtībai ir loģika, pat ja tā nav uzraksta tablo. Daži kopumi, kuros vērts ielūkoties.

Latviešu pirmskristīgie dievi

Dainās dzīvi palicis dabas dievību panteons, ko baznīca tā arī nav spējusi tīri izdzēst. Vairāki tēli tos godina tieši.

Veltījums Saulei. Saule — sieviete latviešu valodā. Viņa ceļas no jūras, brauc ar ratiem pāri debesīm un raud asaras, kas Baltijas krastā kļūst par dzintaru. Tēls ir noapaļots, gandrīz lodveida, veidots tā, lai lasītos pret debess fonu aiz tā.

Austras koks. Auseklis ir rīta zvaigzne. Austras koks ir dainu pasaules koks, kosmiskā ass, ap kuru sakārtota diena un nakts, dzīve un nāve. Šis tēls, pievienots 1990. gadā, kad valsts mainīja īpašnieku, ir kompaktākais kosmoloģiskais darbs visā dārzā — visa pasaules radīšana vienā akmenī.

Saules ceļš. Ikdienas gaita formu gājienā. Saules ceļš pār debesīm ir agrāro dainu pamatpulkstenis.

Tautas kalendārs

Jāņu akmens. Jāņi, 23. un 24. jūnija nakts, ir augstākās likmes svētki latviešu kalendārā. Ugunskuri, ozollapu vainagi, dziedāšana cauru nakti laukos. Jāņu akmens ir bukstāli kalna kalendārās puses centrs. Ja nāc Jāņu vakarā, tieši šeit pulcējas vietējās folkloras kopas.

Neguli, saulīte, ābeļu dārzā. Nosaukums ir dainas rinda. Saulīti uzrunā kā meiteni un saka, lai tā nekavējas ābeļdārzā. Tēls ir mīksts, pussēdošs, pussnauduļojošs starp āboliem.

Dzīves cikls

Liela tēlu grupa seko cilvēka mūžam tā, kā tam seko dainas — no šūpuļa līdz kapam, ar kāzām, darbu un mātes dienām pa vidu.

Bitenieka līgaviņa. Kāzu cikla daina akmenī. Biškopība ir viens no dziļākajiem nodarbošanās slāņiem latviešu tautas kultūrā, un dziesmas par bitenieka līgavu pieder pie maigākajām visā repertuārā.

Māte un meita. Sēdošās figūras viena pret otru tiecas. Daudzas dainas dziedātas no mātes meitai — kāzu priekšvakarā, dienā, kad piedzimst bērns, pie ratiņa garā ziemā. Visa tautasdziesmu plūsma ir nodošana no vienas sievietes nākamajai.

Trīs māsas. Dainās šis motīvs atkārtojas simtos variantu. Trīs māsas iemieso mūža trīs vecumus, kosmosa trīs slāņus vai vienkārši trīs sievietes pļavā — atkarībā no tā, kura daina jums tobrīd skan galvā.

Mīlestības akmens. Šeit kāzinieki nogādā līgavas pušķi. Klusa tradīcija, neviens to nereklamē. Ja iegriežaties sestdienā maijā vai jūnijā, var redzēt, kā līgava baltā kāpj augšā līdz granīta akmenim, noliek puķes un brauc tālāk uz savām kāzām.

Lībiešu slānis (vecākā zeme zem mums)

Turaida lībiski nozīmē "Dieva dārzs". Lībiešu valoda ir somugru valoda, radniecīga igauņu valodai, un patlaban faktiski izmirusi — pēdējā dzimtā runātāja nomira 2013. gadā. Lībieši (līvi) gar lejteces Gauju un jūras piekrasti dzīvoja gadsimtiem, pirms latvieši, kādus tos pazīstam, salikās par tautu. Divi tēli īpaši iezīmē šo vecāko slāni.

Veļu akmens. Pirmais kalna tēls, novietots 1982. gadā uz reālas senas lībiešu apmetnes vietas. Veļi ir senču dvēseles. Likt tos lībiešu, nevis latviešu vietā bija apzināta izvēle.

Lībiešu putns. Pievienots 1991. gadā, neatkarības atjaunošanas gadā. Akmens piemiņa pirmtautai, kuras zeme te bija pirmā.

Centrālais tēls

Dziesmu tēvs. Krišjāņa Barona portreta tēls, ap viņa galvu izkaltas trīs paaudzes dziedātāju. Tas ir kalna vizuālais centrs un vieta, pie kuras pakavēties visilgāk. Tā ir arī vieta, kur 1988. gadā tika pacelts aizliegtais karogs — fakts, par kuru neviens plāksnītis skaļi nesauc, taču ko jums pastāstīs ikviens latvietis, kuram pāri pāri par piecdesmit, ja par to pajautāsiet.

Plāksnītes pie tēliem ir latviski un nes to dainas rindiņu, uz kuru attiecīgais darbs balstās. Pirms došanās šeit, ja ir laiks, ielasieties dažās dainās — pat ducis tādu, paturētu galvā, jau maina to, kā kalns lasās.

Indulis Ranka, vīrs ar piekabi

Daiga and a guest beside the seated mother-and-child sculpture at the Hill of Dainas, Turaida
Kopā ar viesi pie sēdošās mātes-meitas skulptūras — viens no mazākajiem darbiem kalnā. Garām paiet vienkārši, bet apstāties ir vērts.

Visa šī kalna tēlnieks Indulis Ranka ir tas cilvēks, ar kuru ceļojumu žurnālistikai parasti grūti iet, jo viņš pretojas lielajam stāstam. Viņš bija gleznotājs, kas trīsdesmit gados kļuva par tēlnieku, jo Mākslinieku savienības gleznotāju nodaļā bija pārpildīts. Profesionālus akmeņkaļus viņš nevarēja atļauties, tāpēc iemācījās granītu kalt pats. Nopirka mazu kravas mašīnu un pārvietojamu celtni. Un nākamos piecdesmit gadus akmeņus pats meklēja, izraka, vilka un veidoja, bieži strādājot naktīs garās latviešu vasaras laikā.

Latvijas lauki ir granīta pilni. Ledus laikmeta sanesumi, kurus ledāji aizvilka uz dienvidiem un divpadsmit tūkstošus gadu atpakaļ pameta nejauši, kad klimats sasila. Vairums lauksaimnieku tos uzskata par kavēkli. Ranka tos sauca, viņa paša vārdiem, par "veciem draugiem". Desmitiem gadu viņš tos meklēja — vienu pļavā pie Gulbenes, otru kādā Kurzemes mežā — un veda uz Turaidu pa vienai kravai. Dainu kalns tika uzcelts gandrīz burtiski pa vienam akmenim, bieži pēc pusnakts, ko darīja vīrs ar nelielu budžetu un daudz laika.

Tam ir nozīme, jo tas iezīmē pašu darbu. Rankas tēli neizskatās pēc neoklasicistiskām figūrām, kas izgrieztas no karjera plāksnes. Tie patur akmeni. Forma izaug no klints tāpat, kā dainas izaug no valodas — lēni, organiski, ar oriģinālo materiālu pastāvīgi redzamu. Profila seja, divas rokas, mugura, kas ielīkst akmens dabiskajā virsmā. Granīta ledus laikmeta atmiņa pieder pie darba.

Viņš strādāja ar nelielu līdzgaitnieku loku. Anna Jurkāne nesa projektu uz iestādes pleciem — dabūja brīvprātīgos, atvairīja birokrātiju, sakopoja ziedojumus no visas valsts. Arhitekti Jānis Rozentāls un Ilgvars Batraks plānoja teritoriju. Ainavu arhitekti Aivars Irbe un Rūta Brice rūpējās par takām un stādījumiem. Bet kalšana vienmēr palika Rankas rokās — viens, ar kaltu un akmeni.

Viņš nomira 2017. gada 13. aprīlī, divas dienas pirms 83. dzimšanas dienas. Kalns tagad faktiski ir pabeigts teksts — jaunus tēlus viņš vairs nepievienos, un muzejs nav pasūtījis nevienu citu autoru, lai darbu turpinātu. Tie divdesmit seši (vai divdesmit septiņi, kā skaita) tēli ir pilns komplekts.

Kā šeit reāli aiziet

Daiga reading the official site map of the Hill of Dainas, Turaida
Oficiālā kartē pie ieejas redzamas visas 26 skulptūras kalnā — apzīmējumi tikai latviski. Pirms došanās ceļā vērts veltīt minūti, lai saprastu, kur kas atrodas.

Dainu kalns atrodas Turaidas muzejrezervāta dienvidaustrumu nogāzē — apmēram piecu minūšu gājiens lejup no sarkano ķieģeļu pils un koka baznīcas. Ieejas biļete rezervātā to ietver — atsevišķi nav jāmaksā. Lielākā daļa tūristu te iegriežas kā Turaidas apļa pēdējā punktā un atstāj sev desmit līdz piecpadsmit minūtes starp pili un autostāvvietu. Ar to nepietiek.

Pareizs minimums Dainu kalnam un blakusesošajam Dziesmu dārzam — atsevišķi no pils un Turaidas Rozes kapa — ir 1,5 līdz 2,5 stundas. Ja gribat izlasīt katru plāksnīti, kādu brīdi pasēdēt uz soliņa pie Mīlestības akmens un ieiet Dziesmu dārza estrādē, lai pastāvētu uz tās pašas skatuves, kur skanējuši Baltica koncerti, atvēliet trīs stundas.

Labākie laiki gadā:

Kā tikt uz turieni:

Praktiskās lietas:

Kāpēc lielākā daļa apmeklētāju paiet garām būtībai

Bench by the Stone of Love (Mīlestības akmens) at the Hill of Dainas, Turaida
Soliņš pie Mīlestības akmens. Latviešu kāzinieki kāzu dienā pieturas šeit, noliek pušķi, nofotografējas un brauc tālāk.

Standarta Turaidas apmeklējums ir pils, baznīca, Turaidas Rozes kaps, desmit minūtes pie tēliem, atpakaļ pie mašīnas. Tā ir viena no biežākajām metodēm, kā pavadīt latviešu pēcpusdienu nelietderīgi.

Dainu kalns nav tēlu dārzs, pa kuru iziet cauri. Tas ir tautas poēma, kuru lasa. Katrs akmens citē kādu dainu vai dainu kopu, un tos, kurus jūs nevarat noteikt, atpazīs vietējā kundze, kas iet jums garām ar saviem mazbērniem. Šī vieta tur valsts atmiņu par sevi tā, kā nekas cits mūsdienu Latvijā to īsti nespēj — pat Nacionālā bibliotēka, Okupācijas muzejs vai Brīvības piemineklis. Tie ir par notikumiem un institūcijām. Šis ir par dziesmām. Un Latvijā dziesmas ir vecākais arguments.

Te ir arī kluss stāsts par to, kā beidzas impērijas — ne vienmēr ar gājieniem un lodēm, dažreiz ar kalnu, tēlnieku, muzeja direktori un cilvēku pulciņu, kas svētdienās sāka sapulcēties dziedāt.

Ja Latvijā ierodaties pils, purva un jūgendstila dēļ, tomēr atnāciet arī uz šejieni. Paņemiet sev līdzi vienu papildu stundu. Paņemiet padusē kādas dainas. Apsēdieties uz soliņa pie Mīlestības akmens un paskatieties pāri ielejai uz to vietu, kur upe noliecas. Šajā kalnā dainas dziedāja jau ilgi, pirms tajā stāvēja kāds tēls. Tās tajā dzied vēl tagad.

Tas nav nieks. Visticamāk, tas ir vislatviskākais, ko var pavadīt vienu pēcpusdienu.

Daiga Taurīte ir sertificēta Latvijas tūristu gide un Barefoot Baltic līdzdibinātāja. Viņa rīko mazu grupu dienas ekskursijas no Rīgas. Uzaugusi Latvijā, divas desmitgades nodzīvojusi Londonā, atgriezusies mājās 2024. gadā. Barefoot Baltic ir licencēts Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), tam ir ATD pasažieru pārvadājumu licence PS-01995, un civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta BTA Baltic.

Pilna Siguldas diena — pils, Turaidas Rozes kaps, Dainu kalns, Gaujas ieleja un Cēsis pa atpakaļceļu — kā mazas grupas ekskursija no Rīgas notiek visu gadu. Sazinieties ar mums, ja gribat, lai dziļāko Dainu kalna stāstu ieaužam jūsu dienā.