Ir ěkas, kuras apmeklě tāpěc, ka ceļvežos tā rakstīts. Un ir ěkas, kuras apmeklě tāpěc, ka, pārkāpjot slieksnim, kaut kas iekšā mainās. Latvijas Nacionālā bibliotěka, ko Rīgā visi sauc par Gaismas pili, pieder otrajai grupai. Tā ir viena no nedaudzajām mūsdienu ěkām visā Baltijā, ko vietas iedzīvotāji mīl tikpat sirsnīgi kā iebraucěji, un iemesls nav saistīts ar arhitektūru. Tā ir emocionāla. Un folklorīska. Ēka, kurā dzīvo stāsts, ko latvieši sev stāsta jau tūkstoš ziemu, un kuram beidzot ir fiziska forma.
Fotogrāfijas: zemāk redzamās galerijas atveras kā uzklikšķināmā gaismas kaste — pieskarieties jebkurai sīktēla vai galvenajai fotogrāfijai, lai to palielinātu. Uzņemtas 2026. gadā.
Ja atbrauc uz Rīgu un redzi tikai Vecrīgu, esi redzějis skaistu viduslaiku pilsětu. Ja pārej Daugavu un Gaismas pilī pavadi stundu, sāc saprast Latviju.
Stikla kalns Daugavas kreisajā krastā
Tu šo ěku redzi jau ilgi, pirms tai esi klāt. No Vecrīgas bruģětajām ielām, no Sv. Pětera baznīcas torna, gandrīz no jebkuras augstas vietas vecajā pilsětas daļā. Daugavas pretějā krastā ceļas ass sudrabaini pelěks kalns. Leņķains, asimetrisks, mazliet neticams. Izskatās pěc ģeometrijas gabala, kas nolěmis izaugt no krasta. Divpadsmit stāvu un virsotne, augstums sešdesmit astoni metri, sienas slejas iekšup asos leņķos un beidzas ar mazu stikla kroni augsšā.
Tā ir viena no lielākajām kultūras ěkām, kas visā Ziemeļeiropā uzceltas divdesmit pirmajā gadsimtā, un valstij tās pabeigšana izmaksāja aptuveni 193 miljonus eiro. Skaitlis ir tās vismaz interesantā daļa. Svarīga ir tā forma, ko ěka ieguva. Un kāpěc tādu.
Arhitekts, kurš piecdesmit gadus gaidīja, lai pārnāktu mājās
Gaismas pili projektěja Gunārs Birkerts, angļu valodā paziņams kā Gunnar Birkerts, latviešu izcelsmes amerikāņu arhitekts, kura dzīve cieši savijusies ar divdesmitā gadsimta věsturi tā země, kurā viņš piedzima.
Birkerts dzima Rīgā 1925. gada janvārī. Pusaudža gados viņš ar savām acīm redzěja, kā viņa valsts dažu gadu laikā divreiz zaudě neatkarību. Vispirms padomju varai, tad vāciešiem, tad atkal padomju varai. Otrā pasaules kara pědějās neděļās, Sarkanās armijas priekšā, viņa ģimene devaa s běgļu gaitas uz Rietumiem. Viņam tik tikko bija divdesmit. Latvijā viņš vairs nekad nedzīvoja.
Arhitektūras studījas viņš pabeidza Stutgartes Tehniskajā augstskolā 1949. gadā un tanī pašā gadā emigrěja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur visu karjeru izveidoja Detroitā. Viņš strādāja pie Eero Sārinena un pie Minoru Jamasaki, kurš projektěja sākotnějo Pasaules tirdzniecības centru. Līdz 1962. gadam viņam jau bija sava biroja prakse. Nākošajās piecās desmitgaděs viņš uzcela vairākas no sava laika visatpazīstamajām amerikāņu ěkām. Īss saraksts ar tām, par kurām viņu atceras ārpus Latvijas.
- Mineapoles Federālās rezerves bankas ěka (1973), ar tās dramatisko iekarāto konstrukciju
- Korninga Stikla muzeja piebuve Korningā, ņūjorkas štatā (1980)
- Mičiganas Universitātes Tiesību bibliotěkas piebuve (1981). Pazemes bibliotěka, iekļauta Amerikas Arhitektu institūta sarakstsā ar 150 izcilākajām Amerikas ěkām
- Kempera Laikmetīgās mākslas muzejs Kanzassitī (1994)
- ASV věstniecība Karakasā, Venecuělā (1996)
- Sv. Pětera luterāņu baznīca Kolumbusā, Indiānas štatā
1970. gadā viņu uzņěma par Amerikas Arhitektu institūta locekli, un 1995. gadā viņam piešķīra Latvijas augstāko civilo apbalvojumu, Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš strādāja līdz pat astotās desmitgades beigām. Viņš nomira Masačusetsas štatā 2017. gada augustā, 92 gadu vecumā, paspejis sagaidīt Gaismas pils atklāšanu trijus gadus pirms tam.
1989. gadā, kad Latvija tikko bija sākusi izslīdět no padomju kontroles, jaunā valdība pasūtīja Birkertam projektět nacionālo bibliotěku. Viņam jau bija labi pāri sešdesmit. Viņš pasūtījumu pieņěma un, viņam raksturīgi, visu projektěšanas darbu Latvijai uzdāvāja par velti. Reiz viņš savam draugam, latviešu arhitektam Jānim Dripěm, teica, ka ir brīži, kad nepieciešamība pěc brīvības simbola sver vairāk nekā jautājums par to, kā klusi iekļauties pilsětas audeklā. Dažreiz ir svarīgāk, lai ěka runā.
Gaismas pils ir tā ěka, kas runā.
Pilnais stāsts par Stikla kalnu un Gaismas pili
Birkerts varěja uzprojektět Latvijai gludu, stiklātu, starptautiski lasāmu bibliotěku 1990. gadu beigu stilā. Viņš to nedarīja. Viņš atgriezās pie latviešu folkloras un izvělějās no tās divus dziļākos tělus.
Stikla kalns
Latviešu tautas pasakās atkārtojas viens těls. Stikla kalns. Kalns tāds stāvs un tāds gluds, ka neviens uz tā nevar uzkāpt. Virsotně, atkarībā no tā, kā pasaku stāsta, sěd karaļa meita, vai princese, vai aizmigusi apburta jaunava, dažreiz ar trīs zelta ābol iem klěpī. Viņa ir nesasniedzama. Viņa ir tas, ko dabūt nevar.
Stāsts pieder pasaku saimei, kas dzīvo visā Ziemeļeiropā. Vien Latvijā folkloristi saskaitījuši vairāk nekā septiņdesmit septiņus latviešu variantus, un arhīvos esot vairāk nekā četri simti. Latviešu iztelě tā ieguva īpašu svaru. Karalis pasludina. Tas, kas spěs uzjāt Stikla kalna virsotně un sasniegt viņa meitu, dabūs viņu par sievu. Bruņinieki nāk no visām pusěm. Viņu zirgi slīd lejup pa nogāzi un atkrīt atpakaļ. Princi sevi salauž, měģinot uzkāpt. Diena pěc dienas. Kalns viņus uzvar.
Visbiežāk latviešu versijās ir trīs brāļi. Divi vecākie ir gudri un lepni, un beigās nesasniedz neko. Jaunākais ir muļķis, Muļķītis, klasiska latviešu tautas stāsta figura. Viņu apsmej ģimene, sěd ina pelnos un saplosītās drěběs. Bet viņam ir tas, kas citiem nav. Viņš tur ticību. Trīs naktis viņš sargā pie sava těva kapa, un katrā no tām viņam atnāk bur visks zirgs. Vispirms sudraba, tad zelta, tad dimanta zirgs. Trīs dienas pěc kārtas viņš měģina uzkāpt kalnā. Vienu trešdaļu, tad div as trešdaļas, un pědějā dienā uzjāj līdz pašai virsotnei, paņem princeses gredzenu (vai kabatlakatu, vai vienu no trīs zelta āboliem, atkarībā no stāstītāja) un pazud, pirms viņu kads paman. Tikai beigās, kad viņu izsauc pie karaļa, viņš rāda pierādījumu un atklāj, ka tā būtne pelnos bija tā, kas tika līdz virsotnei.
Šis stāsts ir svarīgs tāpěc, ko nozīmě pats kalns. Stikla kalns ir metafora par cilvěka sasniegumu virsotni, un diezgan precīza. Tas ir tas, ko nevar sasniegt bez apnemības, bez ticības, bez gatavības tikt apsmietam, kaměr věl měģini. Princese virsotně ir balva par neatlaidību, par gudrību, par savām valām turamu sirdi. Viņa, savaa zinā, ir tas, kā izskatās zināšanas.
Slavenākā šīs pasakas adaptācija ir Raiņa luga Zelta zirgs, ko 1909. gadā uzrakstīja Latvijas lielākais dzejnieks un politiskais domātājs. Pie Raiņa jaunāko brāli sauc Antiņš, un princese uz Stikla kalna ir aizmigusi, sasaldusi apburtā tumā, gaida, kaměr kads drošsirdis viņu modi nas. Rainis sacerěja Zelta zirgu il gā politiskā trūdinājumā Šveicě. Tolaik Latvija nepastāvěja kā neatkarīga valsts un nepastāvětu věl vienu desmitgadi. Katrs latviešu skolas běrns zina, par ko luga patiesi bija. Aizmigusā princese bija Latvija. Kalns bija věsture. Jaunākais brālis bija latviešu tauta, kurai teica, ka tā ir par mazu un par muļķu, lai dabūtu paati savu valsti. Un toměr tika līdz virsotnei.
Gaismas pils
Otrs těls, ko Birkerts izmantoja, ir vecāks un dzivāks. Ir veca latviešu dziesma, Gaismas pils, ko 19. gadsimtā sacerěja dzejnieks Auseklis un kuru kora muzikā ieliktā Jāzepa Vītola dzied katrs latvietis. Dziesma stāsta par lielu gudrības un mācības pili, kas sen, sen iegrima ezerā, kara un iebrukuma tumějos ūdeņos nogremděta, un tagad guļ ezera dibe nā un gaida. Reiz, dziesma sola, kad tauta būs pietiekami cietusi un to atpelņījusi, pils atkal celsās ārā no ūdens, mirdzoša, un atnesee s gaismu zemei.
Valstij, kura lielako savās mūsdienu věstures daļu bija okupěta, tā nav běrnu šūpoles dziesma. Reiz zviedru, reiz krievu, reiz vāciešu, reiz Padomju Savienības. Tā ir cent rālā aina visai tautas dzīvei. Gudrība nav zudusi. Tā ir nogremděta. Tā atgriezīsies.
Birkerts paņěma abus tělus un savieņāja vienā ěkā. Slīpějās sudraba sāni ir Stikla kalns. Mazās stikla kronis virsotně ir princeses krons, balva pašā virsotně. Tā ir gaismas kaste augstākajā punktā, ko skaidri redz fotografījās. Un visa ěka, kas ceļas no krasta pret Vecrīgu, ir Gaismas pils pati, beidzot izcelta no divdesmitā gadsimta tumějiem ūdeņiem.
Krāsas ěkas iekšieně padzilina simbolīku. Katrs stāvs ir krāsots veco Latvijas latu banknotes krāsās. Tā bija nacionālā valuta, ko Latvija lietoja, līdz 2014. gadā pievienoja s eiro, un kas nesa rakst nieku, folkloristu un Dainu tautas meitas portretus. Augstajās stāvos atrodas Dainu skapis, koka kasete ar atvilkt nem, kurā Krišjānis Barons sistematizěja vairāk nekā ceturtdaļu miljona dainu. Dainas ir latviešu tautas dziesmas, četrrindu vars mes, kas latviešu kultūrā ir vistuvāk svetraks tiem. Gandrīz visam ěkā ir kluss atsauce uz kaut ko latvisku. Kalns, ko uzkapj, lai sasniegtu ěkas virsotni, ir, ar nodomu, tas pats kalns, kas pasakā.
Cilvěku kědes nakts
Jaunā bibliotěka bija strukturali pabeigta 2014. gada sākumā. Latvija tikko bija pievienojusies eiro 1. janvārī, un Rīga tikko bija pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsětu šajaa gadā. Vecā bibliotěka bija jāiepako kravas mašinās un jāpārved pāri upei. Faktiski tā bija vienpadsmit dažādas ěkas, izkliedetās pa visu Rīgu, jo grāmatu kolekcija jau sen bija pāraugusi it visas mājvietas, kas tāi bija dotas.
Tad kadam ienāca prātā cita doma.
Sestdien, 2014. gada 18. janvārī, latviskā janvāra dzelžainajā aukstumā, aptuveni četrpadsmit tūkstoši cilvěku nostājās kědě, kas sākās pie vecās bibliotěkas Krišjāņa Barona ielā, gaja caur Rīgas centru, škěrsoja Akmens tiltu pār Daugavu un beidzās uz jaunās Gaismas pils kapneim otrpus krastam. Kěde bija aptuveni divus kilometrus gara. Tempera tūra, atkarībā no tā, kuru atskaiti tu lasī, bija kaut kur ap mīnus divpadsmit līdz mīnus piecpadsmit grādiem. Tur stavěja mazi běrni. Tur stavěja vecāki cilvěki ar spieķiem. Cilvěki izgaja no birojiem un nostājās rindā. Cilvěki at brauca no laukiem ap Rīgu un nostājās rindā.
Un tad viņi sāka padot grāmatas.
No vienaa auksto roku pāra nākošajam. No vecās bibliotěkas uz jauno. Pirmo grāmatu no plaukta noņěma bibliotekare un nodeva to pirmajam cilvěkam kědě, un tā caur četrpadsmit tūkstošu cimdotu roku pāriem aizgaja pāri pilsětai, pāri upei, līdz noklūva jaunajā ěkā. Latvieši to nosauca par Gaismas ceļu.
Par to nakti latvieši stāsta vienu skaistu lietu. Saka, ka pirmā grāmata, ko padeva caur kědi, bija Bībele. Tieši Gli ka Bībele, septiņpadsmitā gadsimta Bībele latviešu valodā, ko tulkoja luterāņu mācitājs Ernests Glu ks un kas ir viens no visas latviešu rakstības stūrakmens iem. Glu ka tulkojums, pabeigts 1694. gadā un izdots Rīgā, bija pirmā pilna Bībele latviešu valodā, un tā uz nākamajiem trim gadsimtiem nostiprināja latviešu valodas ortografīju un gramatiku. Padot to pirmo, no rokas rokā, nozīměja teikt. Šeit sākas mūsu literatūra. Viss pārějais seko.
Kědei taja dienā bija jāpiegada tūkstoši grāmatu. Beigās piegada tikai aptuveni divi tūkstoši. Iemesls vělāk pierādīts intervijās ar cilvěkiem, kas stavěja rindā. Visi apstaa jās, lai paskatītos uz grāmatām. Daži turěja tās rokā par ilgu, jo tās bija skaistas. Daži turěja tās par ilgu, jo nespěja noticet, ka rokā tas tur. Kada sieviete pazina grāmatu, ko bija lasījusi bernībā. Kads vecāks vīrs pazina grāmatu, kas zem padomju varas bija aizliegta un līdz 1988. gadam pieejama tikai ar īpašu atļauju. Rinda visu laiku ap statās. Neviens ne uztraucās.
Pārějos četrus miljonus sějumu pěc tam aizveda ar kravas mašinām nākamo pāris men ešu laikā. Bet kravas mašinas nebija tās, ko cilvěki atceras.
Tā, ko cilvěki atceras, bija tas, ka šī cilvěku kěde apzināti at-saucaa s uz vecāku kědi, Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā, kad aptuveni divi miljoni cilvěku no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas sadevās rokās vienā nepārtrauktā līnijā, kas stiepaa s no Talīnas caur Rīgu uz Viļņu, sešus simtus kilometru gara, un pras ija neatkarību no Padomju Savienības. Divos gados visas trīs valstis bija brīvas. Divdesmit piecus gadus vělāk, gandrīz ar měneša precīzitāti, viņu mazběrni stavěja sniegu Rīgā un izmantoja savas rokas grāmatām, nevāis robežām.
Divi tūkstoši grāmatu, kas tanī 2014. gada 18. janvarī nāca rokā rokā, joprojam ir bibliotěkā. Tās ir noliktas uz speciāla plaukta, kas paceljas piecos stāvos caur ěkas centru. To sauc par Tautas grāmatu plauktu, un jebkurš latvietis, jebkur pasaulě, var ziedo t grāmatu šim plauktam ar nosacij umu, ka pievieno personis ku piezi mi par to, kāpěc grāmata viņam bija svarīga. Tagad plauktā ir daudzi tūkstoši sějumu pāri par piecdesmit valodam, un plaukts joprojam aug. Kad ieiet centra l ajā ātrijā un paskatās augsšup, tu raugies grāmatu sienā, kas uzcelta no veselas valsts, viens personisks stāsts pa vienam.
Kāds patiešam ir šīs ěkas apmeklějums
Tagad praktiskā puse, jo viens no iemesliem, kāpěc Gaismas pils ir labs ieteikums Rīgas viesim, ir tas, ka apmeklějums ir vienkaršs un bezmaksas.
Ieeja visiem ir bezmaksas. Tu ieej, atstāj měteli garderobě (bez maksas) un somu slědzamā skapītā (vienas eiro monetas depozīts, ko atdod), paņem bezmaksas apmeklětāja kartu pie reģistratur as. Un esi iekšā. Ja gribi īstu bibliotěkas karti, kas dod pieeju lasītavām un uzziņu literatūrai, paaem līdzi pasi vai persona pliecibu. Bet, lai apskatītu arhitektūru, izstādes, Tautas grāmatu plauktu un, galvenais, skatu, nav vajadzīgs nekas cits kā tu pats.
Ej skatā. Skatu līmeņi vienpadsmitajā un divpadsmitajā stāvā, mūsuprat, dod vislabāko Rīgas pilsětas panorāmu. Tu paņem liftu uz vienpadsmito, kapn pa kapněm augstak uz divpadsmito, un visa Vecrīga atklajas tev priekšā otrpus upei. Sv. Pětera baznīcas tornis, Doma baznīca, Rīgas pils, Daugavas vij īgais lo ks, pieci tilti, Centrāltirgus pavilj oni (uzcelti no agra kām cepelīna anga rim), Latvijas Zinātņu akaděmijas brutalisma silue ta, jūgendstila kvartāli tālaa k. Skaidrā vakarā tieši pirms saulrieta, kad upe kļūst sudrabaina un Vecrīga zelta, šis ir tas skats, kura děļ ceļojums sevi attaisno.
Logos augstākajos stāvos ir maza melno punktu kārta, pa daļai pret putnu sasišanās, pa daļai dizaina děļ, un tāděļ fotografět notiek nedaa udz gru ti. Ēd savaa m acīm vairāk nekā telefonam.
Iekšā meklee šo.
- Tautas grāmatu plauktu, kas celjas pieci stāvi caur centrālo ātriju
- pastāvīgo izstādi „Gaismas pils un Stikla kalns — Latvijas Nacionālās bibliotěkas projekta stāsts” 1. un 12. līmenī, kur ir labākā vieta, kur lasīt ěkas simbolīku detalīze
- pastāvīgo izstādi „Grāmata Latvijā” 1. stāvā. Piecu gadsimtu latviešu poligrafīja, ar Glu ka Bībeles eks empla ru
- Dainu skapi, Krišjāņa Barona paša kartoteku, ar simtim tūkstošu tautas dziesmu uz mazajām kartītem
- kafejnīcu vienā no augstajām stāvām, kur ir tas pats skats kas no skatu līmenīa, bet daudz labāka kafija nekā 1. stāva kafejnīcā
Kā noklūt
Bibliotěka atrodas Mūkusalas ielā 3, Daugavas kreisā krastā, tieši pret Vecrīgai. Trīs labi varianti.
- Kājām. Tā měs iesakam, un tā ir patal go ša iespěja. No Melngalvju nama vai Rātslaukuma ej lejup uz Akmens tiltu un škěrso to. Iet paņem desmit līdz piecpadsmit minūtes. Tev mug urā aiziet visa pilsětas silueta, zem kājām upe, un Gaismas pils visu laiku aug priekšā. Skaidra ja rītā tikai tilta skats vien jau ir tā věrts.
- Tramvajs vai autobuss. 5. tramvajs apstaa jās tieši pie bibliotěkas. Arī vairāki autobusi tur iet garam. No Vecrīgas puses jebkurš tramvajs, kas škěrso Akmens tiltu, tevi nogadās pāris minūtes.
- Taksometrs vai Bolt. Trīs vai četri eiro no jebkuras vietas centrā, bet tu palaidīsi garam vislabāko daļu.
Piezime. Upe, ko škěrso, ir Daugava, Latvijas lielā upe, tā, kas iet cauri visai valstij un ko latviešu dzejnieki dažreiz sauc par likteņupi. (Gauja, ko ar to bieži sajauc, ir cita upe, tālāk uz ziemeliem. Tā, kas iet cauri Siguldai un Gaujas nacionālajam parkam.)
Kāpěc měs sūtām savus viesus uz šejieni
Měs vadājam mazas grupas pa Rīgu un Latvijas laukiem, un viens no jautājumiem, ko es dzirdu visbiežāk. Ko Rīgā redzět, ko nerakstaa katrs ceļvedis pirmajā lapaspusě? Gaismas pils ir mana standarta atbilde. Ne tāpěc, ka tā būtu slěpta (tā ir milzīga, no Vecrīgas puses to nav iespějams nepamanīt), bet tāpěc, ka daudzi viesi paliek vienā krastā un nekad neaiziet pāri.
Tas ir žěl.
Gaismas pils ir tā, kas dod Rīgai tās měrogu. No iekšienes tā ir vienīgā vieta, no kuras vienlaikīgi redzi visu pilsětu. No ārpuses, kad uz to ska tās pāri Daugavai k rěslā, ar stikla kroni ziemas debesīs, tā ir vienīgā mūsdienu ěka Baltijā, kas pieder vienā saruna ar vidus laiku ěkām otrajā krastā.
Un stāsts, ko tā nes, ir tās pašas valsts stāsts. Tautas pasaka, no gremde ta pils, aizmigusi princese, jaunākais brālis, kuru ie ra ks tija par muļķi, Bībele, ko četrpadsmit tūkstoši cilvěku neses pāri sasalušai upei, precīzi sapra zdami, ko viņi dara.
Ja Rīgā tev ir pěcpusdiena, atvel ti div as stundas Gaismas pilij. Pārej tiltu. Paņem liftu uz vienpadsmito stāvu. Skaties atpakaļ pāri upei uz Vecrīgu un měģini iedomāties, kā tas sājās 2014. gada janvāra naktī. Stavět kaut kur kědě ar grāmatu cimdotās rokās.
Věies redzět Gaismas pili kā daļu no platāka ceļojuma pa Rīgas stāstiem, vidus laiku Vecrīgu, jūgendstila kvartālu, imperi ju un pretestības slan us, kas uzcel a šo pilsětu? Sazinies ar mums. Mūsu mazo grupu pastaigas ir domātas tieši šā veida detalām.
