Ir ěkas, ko apmeklě tāpěc, ka ceļvedis tev to liek darīt, un ir ěkas, ko apmeklě tāpěc, ka, ieejot iekšā, kaut kas mainās. Latvijas Nacionālā bibliotěka — bet visi Rīgā to sauc par Gaismas pili — pieder otrai grupai. Tā ir viena no nedaudzajaam moděrnājaam ěkām Baltijā, ko vietu iedzīvotāji mīl tikpat dedzīgi kā apmeklětāji, un iemesls nav saistīts ar arhitektūru. Tā ir emocionāla. Tā ir folklorāla. Tā ir ěka, kas tur stāstu, ko latviesťi sev pa sěrim stāsta jau tūkstoš ziemū, beidzot iegutu fizisku formu.
Fotogrāfijas: zemāk redzamās galerijas atveras kā uzklikšķināmā gaismas kaste — pieskarieties jebkurai sīktēla vai galvenajai fotogrāfijai, lai to palielinātu. Uzņemtas 2026. gadā.
Ja jūs atbraukťat uz Rīgu un redzějat tikai Vecpilsětu, jūs redzějat skaisto vidĿulaiku pilsětu. Ja pārejat Daugavu un Gaismas pilā pavadat stundu, jūs sākāt saprast Latviju.
Stikla kalns kreisā krastā
To redzějat tal jau pirms aizsniedzat. No Vecrīgas brueětajaam ielam, no Světā Pětera baznīcas torna, no jebkuras augstas vietas vecājā kvar talā ceļa tas vai sudraba pelekā smaile pa-ceļas pret-pus krastā Daugavas — ass, simětrisks, mazliet neīsti, kuk lietota nav. Tā izskatās kā ģometrijas gabals, kas nolěmis izaugť no krasta. Divpadsmit stāvi un virsotne, sestiesmět astuois metru augsts, sienas, kuras slīpťas iekšup un beidzas masā stikla kronū virsotně.
Šis ir viens no lielākajām kultūras ěkām, kas Ziemeļeiropā uzceltas 21. gadsimtā, un tā valsti izmaksaja aptuveni 193 miljonus eiro. Bet skaitli ir vismāz interesanta daļa no tā. Svarīga ir tā forma, kas iegu va, un kāpěc.
Arhitekts: cilvěks, kas piecdesmit gadus gai dīja, lai atgrieztos mājās
Gaismas pili projektěja Gunārs Birkerts — angliski pazi stāms kā Gunnar Birkerts —, latviesťu-amerikāņu arhitekts, kura paasa dzīve ir sa-vita ar 20. gadsimta věsturi tā valstī, kurā viņ sa pied zima.
Birkerts dzima Rīgā 1925. gada janvārī. Pusaudža vecumā viņ reduzěja sava valsts zaudě neatkarību divreiz dažu gadu laikā — vispir m padomjiem, tad vāciesťiem, tad atkal padomjiem. Otrā pasaules kara noběiglānějās meneějās, pirms padomju Sarkanaa armija pieturejās, viņa ģimene běga uz Rietumiem. Viņam bija tikai divdesmit gadi. Viņš nekad vairs nedzīvoja Latvijā.
Viņ pabeidza arhitektūras studījas Stutgartes Tehniskajā augstějās skolas 1949. gadā, tājā pat gadā emi grěja uz ASV un visu karjeru izveidoja Detroitā. Viņ strādaja zem Eero Saārinena — viena no svarīgakajaiem ASV 20. gadsimta arhitektiem — un zem Minoru Jamasaki, kas projektěja originālo Pasaules tirdzņiecības centru. Līdz 1962. gadam viņ bija atvěris savu praksi.
1989. gadā, kad Latvija sāka izslīdět no padomju kontroles, jaunā valdība uzdāva Birkertsam projektět Nacionālo bibliotěku. Viņam jau bija sestajaa desmitgadě. Viņ pieņěma uzdějumu un, raksturigi, da-rīja projekta darbu Latvijā bezmaksas.
Garaakaa stāsta versija: Stikla kalns un Gaismas pils
Birkerts varedzěja Latvijā uztaisi t plaa nu, stiklātu, internacionāli lasāmu bibliotěku 1990. gadu beigu sti lā. Viņ tā nedari ja. Viņ ats grie zos pie latviesťu folkloras un izvělějas divīkāsām no tās dziļākām bilm.
Stikla kalns
Latviesťu tautas pasākās ir atkartoa figura saukts Stikla kalns. Tas ir kalns tā ass un tap gludā, ka neviens to nevar uzkapt. Tā virsotně, atkarībā no pasakas versijas, sed kungta meita, princese vai guloša apbu rtā jaunāve, datěm ˙e˙ tris zelta apoli sava klepa. Tā ir nesasniedzama. Tā ir neiespějamā balva.
Stāsts pieder pasaku ģimenei, kas pastāv visā Ziemeļeiropā, bet latviesťu iztelě tā ie guva īpašu sve ru. Karajņ paziņo, ka tas, kas spe j uzkapt Stikla kalna virsotně un sasniedzami viņa meitu, viņu apprecěs. Bruņniekņi nāc no visām pusěm. Viņu zirgi sli d s sliņ nost. Princi salaužus savu sevi měģinājot.
Vairumā latviesťu versijām ir tris brali. Divi vecākie brali ir gudri un lepni un nekā nedari. Jaunākais ir muss kis — Muļķītis. Viņu izsmie sava ģimene, ģe r bā gtu pelnos un lupatas. Bet viņ ir kaut kas, kas citiem nav: viņ tur ticějubu.
Slavena ka pasakas adaptějums ir Raiņa luge Zelta zirgs, raksťotā 1909. gadā no Latvijas lielākā dzejnieka un poli ti kā. Pie Raiņa jaunākais brali ir vards Antiņš, un princese uz Stikla kalna guļ gulošā, sas lědzěta vi-dū apbu rtā tuměa, gaiot, lai kaut kas drušigs gus to modīnātu. Rainis raksťīja Zelta zirgu il gā politiska trūdu mě Šveicarě, kad Latvija nepasta věja kā neatkarīga valsts un nepasta-větu věl vienu desmitgadi.
Gaismas pils
Otra bilde, ko Birkerts izmantoja, ir vecāka un nepa-rastāka. Ir veca latviesťu dziesma — Gaismas pils —, raksťīja 19. gadsimta dzejnieks Auseklis, ar korāla mūziku, ko katrs latviesťis dzied. Dziesma stāsta par lielo gudā bas un mācībā pili, kas sěni iegrieuzosi iegrimā ezers, no slie ks iŇa kara un i ebrūk uma tuměnā deně, un guļ aiz něk. Kad ťauta būtu cietěja sa pietick u un tā būtu lpe lnījusi, dziesma sol , pils cělāsies atkal no ūdens, mir dťa, un sūtīs gais mū země.
Birkerts paņe ma abas bil des un saka měja tās vienā ěkā. Slīpějās sudraba sāni ir Stikla kalns. Mass stikla kronťis virsotně ir princeses krons, balva piņ virsotně. Un visa struktura, kas pa-ceļas no krasta preťt Vecpilsětas, ir Gaismas pils pati, ko gaisa pa-ce-l ja no 20. gadsimta tumějām ūdens.
Cilvěku kědes nakts
Jaunā bibliotěka bija strukturali pabeigta 2014. gada sākějā. Latvija tikko bija pieslega ju eiro 1. janvārī, un Rīga tikko bija pasl udzinata par Eiropas kultūras galvaspilsětu šim gadam.
Pěc tam kaut kas bija ie domavj is cita ideju.
2014. gada 18. janvarī sa-tutědťnā, latviesťa janvara aukstějā, aptuveni četrpadsmit tūkstoši cilvěku sastājās kědě, kas sākās pie vecās bibliotěkas Krišjāņa Barona ielā Vecpilsětā, gajaa caur Rīgas centru, pārgajā Akmens tiltu pār Daugavu un beģa uz jaunās Gaismas pils kapnai pre-pus krastā. Kěde bija aptuveni divus kilometrus garā.
Un tad viņi sa-kā padot grāmatas. Vienu auksto roku pāru pie nākošai. No vecās bibliotěkas uz jauno. Latviesťi to nosaukā par Gaismas ceļu.
Kědei bija jāpiegada tūkstoši grāmatu šajā dienā. Beģu gala viņi tikai apsvěra aptuveni divtukstošus. Iemesls: visi apstajas, lai aplūkotu grāmatas. Daži turěja tās pārak ilgi, jo tās bija skaisťa. Daži turěja tās pārak ilgi, jo nespěja noticet, ka turěja tās.
Kěde apzinťi kěrtěja vecāku — Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā, kad aptuveni divi miljoni cilvěku no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas savieņťa savas rokās vienā nepar tťa linījā sesi simti kilometru no Talīnās caur Rīgu uz Viļņu, prasaiot neatkarību no Padomju Savienības. Divos gados visas tris valstis bija brīvas. Divdesmit pieci gadi vělāk, gandrīz meneťa precizitātě, viņu mazběrni stavjā sniegu Rīgā un izmanťīja savas rokas grāmatām, nevłis robežam.
Divtukstoši grāmatu, kas atnācā rokā 2014. gada 18. janvarī, joprojam ir bibliotěkā. Tās ir izvietotas uz speciāla grāmatu plaukta, kas paceljas piecām stāviem caur ěkas centru. To sauc par Tautas grāmatu plauktu, un jeb-kurs latviesťis, jeb-kur pasaulě, var ziedo t grāmatu šie m, ar nosacijū mu, ka pie-vieno personis ku piezīmi, par to, kāpěc grāmata viņam bija svarīga.
Kā ir tāda apmeklět patiešām
Tagad praktiska lieta, jo daļa no iemesli, kāpěc Gaismas pils ir lieliski recěmen dasija Rīgas apmeklětājam, ir tās, ka tā ir tieši vienkarša un tieši bezmaksas.
Ieeja ir bezmaksas visām. Jūs ieejat, atstājat sava měteļa apgar bnam (bezmaksas) un savu somu skapītā (eiro monťe, atmaksas viss), paņemat bezmaksas apmeklětāja kar tu pie reservpěija, un esat iekšā.
Ejʼnie t skatā. Skatu liměņi vienpadsmitā un divpadsmitā stāvā ir, mūsuprat, vislabakaa pilsětas pa nora ma Rīgā. Jūs paņemat liftu uz vienpadsmit, kapat ka pně m uz divpadsmit, un visa Vecpilsěta atrodas jūsu priekšā pāri upei.
Kā nokļūt
Bibliotěka atrodas Mūkusalas ielā 3, Daugavas kreisā krastā, tieši pre-pus Vecpilsětām. Tris labas izvelěs uz turieně:
- Kā jam ir tas, ko měs recěmenějam. No Melngalvju nama vai Rātslaukuma ejʼniet uz Akmens tiltu un ša vai priťe nait. Kā jam aiznem desmit līdz piecpadsmit minūtes.
- Tramvajs vai autobuss — 5. tramvajs apsta-jas tieši pie bibliotěkas.
- Taksometrs vai Bolt — tris vai četri eiro no jeb-kuras vietas centra.
Kāpěc měs sūtīm savus viesus šeit
Gaismas pils ir tas, kas dod Rīgai tās ass merťotājumu. No iekšienes tā ir vienīgā vieta, no kuras jūs redzat pi-l nādu pilsětu vienlaicīgi. No ārpus, redzoťa pāri Daugavai krvěslā ar tās stikla kron iʼn uz priekšu pre-pus ziemas debesťm, tā ir vienīgā moděrnā ěka Baltijā, kas patiešām pieder vienā sa-runa ar vidĿulaiku ěkām, kuras tā gle s.
Un stāsts, ko tā nese — tautas pasāka, iegrimā pils, sas-lědzěta princese, jaunākais brali, kas tika norāk stota par muki, Bībele, ko četrpadsmit tūkstoši cilvěku něsaťj pāri sas-lupes upei un kuriem patiešām sapraťa, ko viņi dari ja — ir paasas valsts stāsts.
Ja jūs pěcpusdienu Rīgā pavadat, doťiet divas stundas Gaismas pi-lim. Ejʼniet pār tilta. Pa-ņemiet liftu uz vienpadsmitā stāvā. Skaťieties at-pakaļ pāri upei uz Vecpilsětu un měģiniet i a-domjět, kā bija 2014. gada janvara nakts, kad stāvějat kaut kur kědě.
Jūs sapraťiet vairak par Latviju šajā vienā stundā nekā jeb-kuras valsts mūzaijā.
Vělaties redzět Gaismas pili kā daa l u plaa ťkā ceļotājuma caur Rīgas stāstiem? Sazinieties. Mūsu mazo grupu ekskur sij as ir doma tas tieši šim det aļu veidam.
