Turaidā, kreisajā pusē no koka baznīcas, ir neliela kapavieta, ko jaunlaulātie pāri Latvijā joprojām apmeklē kāzu dienā. Viņi noliek līgavas pušķi uz akmens, uzņem vienu fotogrāfiju, un dažreiz pušķi tur arī atstāj. Kapavieta pieder meitenei, vārdā Maija, ko četri gadsimti latviešu bērnu pazīst kā Turaidas Rozi. Viņa nomira 1620. gada 6. augustā Gaujas krastā, smilšakmens alā. Šis ir viens no nedaudzajiem viduslaiku tipa stāstiem Latvijā, kas izrādās patiesība. Pastāv tiesas protokols. Pastāv datumi. Pastāv vārds, iekalts akmenī, un liepa, ko 1620. gadā stādīja Maijas līgavainis, vēl joprojām aug.
Tāpēc mēs šo vietu rādām saviem viesiem.
Atrastais bērns vārdā Maija
1601. gada pavasarī, vienā no mazākām poļu-zviedru kara cīņām par Livoniju, zviedru karaspēks ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas zviedru administrācijas rakstvedis Greifs (Greif) ejot pa nodegušo ciemu, starp nogalinātajiem atrada nelielu meitenīti, kas vēl bija dzīva. Dažas nedēļas vecu. Izsalkušu, bet neievainotu. Viņš to paņēma līdzi mājup, paēdināja un izlēma to izaudzināt. Viņš to nosauca par Maiju — pēc mēneša, kurā viņa tika atrasta.
Paiet divdesmit gadi. Rakstveža audžumeita ir izaugusi tik skaista, ka turaidieši viņu vairs nesauc vārdā, bet vienkārši — Roze — Turaidas Roze. Viņas līgavainis ir Vikturs Heils (Viktor Heil), jauns dārznieks Siguldas jaunajā pilī, otrā pusē Gaujai. Vakaros viņi tiekas pie alas Gutmaņa ala — smilšakmens dobumā Gaujas krastā, kur joprojām tek avota ūdens. Lai Maijai būtu vēl jaukāk, Vikturs lielajai alai pa kreisi izgrebj mazāku alu, kur viņš atstāj ziedus, ko Maijai atrast. Viņa taču ir Roze.
Divi karavīri
Turaidas pilī kā kara mantojums ir palikuši divi poļu algotņi: Ādams Jakubovskis (Adam Jakubovsky) un Pēteris Skudrīcis (Peter Skudritz). Skudrīcis ir bīstamākais no abiem — vecāks, cietāks, apmāts ar Maiju. Viņš lūdz Jakubovski, kuram ir maigāka pieeja sievietēm, palīdzēt viņas labvēlību iegūt. Maija atsaka abiem. Vairākkārt. Skudrīcis nolemj viņu paņemt ar varu. Jakubovskis piekrīt palīdzēt.
1620. gada 6. augusts
1620. gada 6. augusta rītā Maijai uz Siguldas jauno pili pienāk vēstnesis ar zīmīti, ko viņš saka esam no Viktura: nāc steidzami uz alu. Maija aiziet uzreiz, sasniedz Gutmaņa alu un tur ierauga abus poļus, kas viņu gaida. Viņa visu saprot uzreiz.
Viņa pretojas. Jakubovskis sagrābj viņu aiz pleciem; viņa atraujas; viņa kliedz, lai viņš liek viņu mierā. Tad, saskaņā ar vēlāk fiksētajām liecībām, viņa izdara kaut ko dīvainu. Viņa stāsta Ādamam, ka iedos viņam vērtīgāko dāvanu pasaulē — to, ko pat ķēniņš nevar dot: savu burvju lakatu, kas tā nēsātāju padara nesataujamu pret jebkādu ieroci. Lai to pierādītu, viņa lakatu apsien sev ap kaklu un saka Ādamam, lai cērt viņai ar zobenu. Viņš to dara. Lakats viņu nesargā. Viņa nomirst no pirmā cirtiena.
Maija bija nolēmusi labāk mirt nekā tikt apkaunota. Skudrīcis bija gaidījis, ka Ādams nomurmulēs kādu vārdošanas vārdu; Ādams, ticēdams, ka maģija ir īsta, sita ar visu spēku. Viņš ilgi stāvēja virs Maijas ķermeņa, nespēdams noticēt. Tad aizbēga.
Skudrīcis pazuda. Ādamu vēlāk atrada mežā netālu no alas — viņš bija nogalinājis sevi ar paša zobenu, ko bija iedūris koka stumbrā un kritis ar krūtīm uz tā. Avots, kura krastā viņš nomira, vēl joprojām ir tur.
Nākamajā pēcpusdienā Vikturs atnāca uz alu, lai sagaidītu Maiju, un viņas vietā atrada līķi.
Ko izlēma tiesa
Lietu izskatīja Vidzemes Karaliskā Zemes Tiesa. Vikturs, kas tika apsūdzēts pirmais — līgavainis vienmēr ir pirmais aizdomās — to noliedza; pierādījumi rādīja citur. Skudrīcis pratināšanā nepadevās. Lietu izšķīra tas, ka Skudrīča astoņgadīgā meita tiesnešiem izstāstīja, ko bija dzirdējusi tēvu mājās runājam. Viņš tika notiesāts.
- Pēteris Skudrīcis tika izsūtīts uz Lietuvu — savu dzimteni — kas tiesai izrādījās žēlsirdība, jo alternatīva bija nāvessods. Viņa līķis vēlāk tika apglabāts ar visiem ieročiem dziļā purvā netālu no Nurmižu muižas, lai viņš nevarētu atgriezties.
- Ādama Jakubovska ķermenis, jo pašnāvība neļāva kristīgu apbedīšanu, tika nosodīts uz četriem mēnešiem publiskas izstādīšanas — vecs Vidzemes sods. Vēlāk to apraka purvā.
- Vikturs Heils tika attaisnots. Viņš apglabāja Maiju kreisajā pusē jaunajai Turaidas koka baznīcai, iestādīja kapu liepu, noskaitīja lūgšanu un atstāja Latviju uz visiem laikiem. Viņš atgriezās savā Virtembergā. Apprecējās viņš nekad. Muzeja grāmatiņa to formulē tā: viņa salauztā sirds šeit nevarēja atrast mieru.
Turaidas koka baznīca (1750. gads, viena no vecākajām Latvijā) joprojām stāv. Liepa joprojām aug. Akmenī, kas guļ virs kapavietas, ir iekalti vārdi, ko leģenda tradicionāli liek viņas mutē: Labāk man dvēselīte cieta, nekā mans gods un mīlestība.
Kā mēs to visu vispār zinām
Šī ir tā stāsta daļa, kas mūs kā gidus interesē visvairāk. Turaidas Roze nav tautas pasaka, kas auga gadsimtiem. Tā ir tiesas lieta.
1848. gadā baltvācu jurists Magnuss fon Volfelds (Magnus von Wolffeldt) — Vidzemes Augstākās tiesas loceklis — Rīgā un Leipcigā izdeva divsējumu darbu Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Liv-, Estland und Kurland. 2. sējumā bija ievietots 1620. gada tiesas protokola oriģināls, parakstījis Turaidas pārvaldnieks Pāvels Šildhelms (Pavel Schildhelm) un tiesas priekšsēdētājs. Vārdi. Datumi. Apsūdzības. Ko izdarīja ar līķiem.
Lielāko 19. un 20. gs. daļu pētnieki uzskatīja, ka Volfelds lietu vienkārši izdomājis, lai mācītu juridisku stundu. Viņi kļūdījās. 19. gs. vidū, kad rekonstruēja Rīgas pili, pagrabos atrada vecus Vidzemes Augstākās tiesas dokumentus — un to vidū oriģinālo Gutmaņa alas slepkavības protokolu, ko tāpat bija parakstījis Pāvels Šildhelms. Divi neatkarīgi dokumenti, viena un tā pati lieta, vieni un tie paši vārdi.
Leģenda ir patiesība. Maija ir reāla. Mēs precīzi nezinām, ko viņa teica pirms nāves — to dara leģenda, savu darbu darīdama. Bet mēs zinām, ka 1620. gada 6. augustā smilšakmens alā Gaujas krastā jaunu sievieti no Turaidas pils nogalināja divi poļu karavīri, un jauns dārznieks no Virtembergas viņu apglabāja viens.
Stāsta nākamā dzīve
Pēc 1848. gada lieta atstāj juristus un ienāk literatūrā.
- 1848 — baltvācu dzejnieks Adalberts Kammerers Rīgā izdod Die Jungfrau von Treyden.
- 1857 — latviešu rakstnieks Juris Dauge Tērbatā (tagad Tartu) izdod latvisku versiju, Turaidas Roze. Daugem Maija ir „parasta, godīga, mīloša meitene, kas izvēlas mirt, nevis zaudēt savu cieņu". Tā kļūst par latvisko versiju.
- 1865 — igauņu tulkojums.
- 1887 — pirmais latviešu atkārtotais izdevums. Līdz 1987. gadam četri izdevumi.
- 1926 — Latvijas tautas dzejnieks Rainis uzraksta lugu Mīla stiprāka par nāvi, ko tajā pašā gadā Rīgas Dailes teātrī iestudē Eduards Smiļģis. Pēc šīs lugas Maijas kapavieta kļūst par vietu, uz kuru cilvēki sāk doties speciāli.
- 1966 — komponists Jānis Ķepītis uzraksta baletu Turaidas Roze.
- 1976 — uzfilmē filmu Zobenā ēnā.
- 1997 — Latvijas Pasts izdod EUROPA pastmarku Leģenda par Turaidas Rozi, ko zīmējis Juris Utāns, drukāts Nīderlandē. (Tā ir pastmarka, ko redzat šīs lapas augšā.)
- 2000 — Latvijas Nacionālā opera pirmizrāda Rozes un Asinis, ko sarakstījis Zigmārs Liepiņš ar Kaspara Dimitera libretu.
- 2001 — latviešu gleznotājs Jānis Anmanis izdod akvareļu sēriju Turaidas Roze.
Maijas apmeklējums šodien
Maijas kapavieta atrodas Turaidas muzejrezervātā uz Turaidas kalna, tieši aiz Siguldas, aptuveni 50 km uz ziemeļaustrumiem no Rīgas.
No stāvvietas iet augšup uz koka baznīcu — to, kas ir otra vecākā saglabātā koka baznīca Latvijā (1750). Maijas kapavieta atrodas baznīcas kreisajā pusē, ar zemu akmeni un latvisku uzrakstu. Sākotnējā Viktura 1620. gadā stādītā liepa joprojām aug; blakus ir izaugusi vēl viena. Akmenim visu gadu virsū gulst svaigi ziedi.
Latviešu kāzu tradīcija ir kāzu dienā doties uz šo kapavietu — parasti uzreiz pēc dzimtsarakstu nodaļas, nelielā pulciņā. Jaunlaulātie noliek līgavas pušķi uz Maijas akmens, uzņem vienu fotogrāfiju un dodas tālāk. Daži pušķi atstāj. (Muzeja grāmatiņa Leģenda par Turaidas Rozi labi pārdodas tieši tāpēc, ka ārzemju tūristi, mazliet apjukuši, jautā: ko šie pāri šeit dara? vai mēs drīkstam skatīties?)
No kapavietas pa taku var nokāpt lejup uz upi. Gutmaņa ala ir piecpadsmit minūšu gājiena attālumā. Īsta smilšakmens ala, desmit metru dziļa, ar avotu galā, ko vienmēr uzskatījuši par dziedinošu. Vikturs Maijai izgrebtā mazākā ala joprojām ir tur. Tāpat kā mīkstajā smilšakmenī kalti vārdi — apmeklētāju vārdi no 17., 18. un 19. gadsimta, ieskaitot iniciāļus, kas tradicionāli tiek piedēvēti Lielā ziemeļu kara karavīriem.
Ja apstājas uz minūti, šī ir vieta, kurā kaut kas uz brīdi sažņaudzas.
Kāpēc mēs viesus sūtam šurp
Latviešiem nav daudz viduslaiku svēto. 16. gadsimta luterāņu Reformācija lielāko daļu izdzēsa, un nedaudzi, kas palika — kā Aglonas Dievmāte — ir katoļu, kamēr Latvija ir viena no sekulārākajām valstīm Eiropā. Tā vietā mums ir jauna sieviete no robežpils 1620. gadā, kas izvēlējās mirt, nevis tikt aizskarta, un tiesa, kas viņai noticēja.
Maija nav svētā. Viņa nav nevienā liturģijā. Bet latviešu kultūrā viņa ieņem to pašu emocionālo vietu, ko ieņem svētie. Pāri lūdz viņas svētību savai laulībai. Cilvēki viņas kapā stāda ziedus. Viņa tiek uz pastmarkām.
Ja jums ir diena Siguldā — un tā jums vajadzētu būt — atvēliet viņai pusstundu. Uzkāpiet pie koka baznīcas. Pastāviet pie kapakmens kreisajā pusē. Nokāpiet pie alas. Izlasiet smilšakmenī iekaltos vārdus. Izlemiet paši, vai stāstā kaut kas ir.
Mēs domājam, ka ir.
Vēlies redzēt Turaidu — alu, koka baznīcu, Maijas kapu — kā daļu no plašāka brauciena pa Gaujas ieleju? Sazinies ar mums. Mūsu mazo grupu pastaigas Siguldā ir veidotas ap tieši šādiem stāstiem.
further_exc_links: - href: "sigulda-cesis-gauja-valley.html" text: "Sigulda, Cēsis un Gaujas ieleja" price: "85" - href: "rundale-palace-bauska-castle-brewery.html" text: "Rundāles pils, Bauskas pils un alus darītava" price: "85"