Latvijas vēsturi var lasīt kā datumu un valdītāju sarakstu — Livonijas ordenis, Polijas–Lietuvas valsts, Zviedrija, Krievijas impērija, Pirmā Republika, padomji, nacisti, atkal padomji, un beidzot neatkarība 1991. gadā. Tas ir garš saraksts, un tas ir pareizs. Bet tas nav tas, ko nozīmē kāda no šiem gadsimtiem dzīvot.
Tā vietā tāpēc — astoņas balsis. Pa vienai katram posmam. Neviena no tām nav īsts cilvēks — bet viss, ko tās stāsta, patiešām notika kādam, kurš bija līdzīgs viņām.
Esmu pagāne, un sveši vīri ir atnākuši
Ap 1200. gadu, Daugavas krastā.
Mūsu dievi dzīvo kokos. Pērkons ozolā, Māra tekošā ūdenī, Saule, kas katru rītu uzlec aiz priedēm un atceras mūsu vārdus. Mēs apglabājam savus mirušos ar maizi un mazu monētu, lai ceļā neizsalktu. Mēs dziedam Jāņos, un mēs dziedam katrās bērēs, un dziesmas ir vecākas, nekā kāds spēj atcerēties.
Sveši vīri ir atnākuši pa upi augšā ar laivām. Viņi nēsā dzelzi un tievu zīmi no diviem sakrustotiem kociņiem, ko sauc par savu dievu. Viņi saka, ka mūsu dievi ir dēmoni. Viņi pie Daugavas ietekas ir uzcēluši akmens namu un to sauc par Rīgu. Viņu priesteris saka, ka mums jānāk un jāmazgājas viņu ūdenī, citādi pēc nāves degsim ugunī.
Mans tēvocis saka, ka viņi mums atņems zemi. Mans vectēvs saka, ka nē — tie ir tikai tirgotāji, tāpat kā zviedri pirms viņiem. Redzēsim, kuram taisnība.
Mēs ilgi neredzējām, kuram bija taisnība. Sveši vīri atveda vēl dzelzs vīrus. Uzcēla vēl akmens namus. Kad mani mazbērni bija veci, mēs bijām kristīgi neatkarīgi no tā, vai gribējām vai ne, un mēs vairs nevaldījām zemi, ko biji apstrādājuši tūkstoš gadu.
Bet dziesmas joprojām ir vecākas, nekā kāds spēj atcerēties. Mēs nekad nepārstājām tās dziedāt.
Esmu zemniece, un kungs ir vācietis
Ap 1500. gadu, kādā Vidzemes ciemā.
Kungs dzīvo lielajā akmens namā uz pakalna. Viņš ir vācietis. Viņa vectēvs bija vācietis. Viņa vectēva vectēvs bija vācietis. Viņš nesaprot mūsu valodu, un mēs nesaprotam viņa.
Trīs dienas nedēļā mēs ar vīru strādājam viņa zemē. Citas dienas strādājam savā — tajā, ko viņi ļauj saukt par mūsējo. Raža tiek dalīta: daļa mums, daļa viņam, daļa baznīcai. Labā gadā ir maize. Sliktā gadā nav.
Kad piedzima manējais vecākais dēls, es gāju uz baznīcu, lai viņu kristītu. Priesteris arī ir vācietis. Viņš dēla vārdu ierakstīja savā grāmatā — vācu vārdu, ne to, ko mājās lietojam. Mājās viņu saucam pareizajā vārdā, tajā, kas bija viņa vectēvam.
Mēs neesam vergi. Viņi tev pateiks, ka neesam vergi. Bet mans dēls dzims šeit, mirs šeit un strādās šo pašu zemi tai pašai ģimenei akmens namā uz pakalna, un viņam bez viņu atļaujas neļaus aiziet. Lai vai kā to gribi saukt — tas tā ir.
Esmu zemnieka bērns, un zviedri man ir devuši grāmatu
Ap 1690. gadu, Vidzemes ziemeļos, zem zviedru varas.
Zviedri atnāca trīsdesmit gadu pirms manas piedzimšanas. Vecie ļaudis saka, ka viņi atšķiras no vāciešiem — godīgāki ar ražu, bargāki pret kungiem, un viņi dara to, ko neviens iepriekšējais valdītājs nav darījis. Viņi mūs sūta uz skolu.
Reizi nedēļā ziemā priestera palīgs mums māca burtus. Tas ir jauns vīrietis no ciema, līdzīga manējam, un viņa latviešu valoda ir tāda pati kā mūsu. Viņš saka, ka Zviedrijas karalis ir nolēmis, ka katram zemnieka bērnam šajā zemē jāmācās lasīt, jo katram zemniekam jāspēj lasīt Bībeli savā paša valodā.
Savā paša valodā. Šī ir tā daļa, ko es atceros.
Mans vectēvs nemācēja lasīt. Mans tēvs nemācēja lasīt. Man ir astoņi gadi, un es turu rokā grāmatu, kas ir rakstīta manā valodā — latviski — un es varu skaļi nolasīt vārdus uz lapas, un tiem ir jēga.
Es vēl nezinu, ka zviedri lielajā karā zaudēs un nāks krievi. Es nezinu, ka kungs akmens namā vēl divsimt gadu paliks vācietis. Es zinu tikai to, ka protu lasīt, un ka šo lietu, ko viņi man iedevuši, neviens nākamais kungs vairs nevarēs atņemt.
Esmu kareivis, un cars mani grib
Ap 1860. gadu, kaut kur uz dienvidu ceļa.
Man ir divdesmit trīs gadi. Pagājušā pavasarī uz mūsu ciemu atnāca rekrutētājs un nolasīja vārdus. Manējais bija sarakstā. Divdesmit pieci gadi krievu armijā. Saka, nesen tas saīsināts uz piecpadsmit, bet vecie vīri mūsu ciemā atceras, kad bija divdesmit pieci, un atceras vīrus, kuri nekad neatgriezās.
Es eju jau sešas nedēļas. Nezinu precīzi, kur esmu. Virsnieki runā krieviski, es runāju latviski, un mēs sazināmies ar zīmēm un dažiem krievu vārdiem, ko esmu pa ceļam iemācījies. Da. Nyet. Khleb. Jā. Nē. Maize.
Blakus rotā ir poļu zēns no kaut kurienes pie Viļņas. Mēs īsti nevaram viens otram parunāt, bet kopā sēžam pie maltītēm, jo mēs abi esam tālu no mājām un abi mātes ilgojamies. Viņa māte vāra zupu ar krējumu, kas izklausās ļoti līdzīga zupai, ko vāra mana māte. Par to mēs vienojāmies ar rokām.
Es kaut kur kausošos par caru — Krimā, Kaukāzā, pie Turcijas robežas, vēl nezinu. Impērija ir liela, un viņiem visam vajadzīgi ķermeņi. Ja izdzīvošu, atgriezīšos ciemā, kas manā prombūtnē jau būs apracis manus vecākus.
Esmu jauna sieviete, un Latvija ir valsts
1918. gada novembris, Rīgā.
Man bija divdesmit pieci gadi, kad atnāca paziņojums. Mēs bijām bijuši pakļauti vāciešiem, tad krieviem, tad kara laikā atkal vāciešiem. Un tagad teātrī Romanova ielā vīru grupa bija parakstījusi papīru, kurā teikts, ka šī valsts ir mūsu.
Latvija. Latvija. Vārds mutē jutās dīvaini, kā jauna kleita, ko velc pirmoreiz. Mēs bijām bijuši tauta tūkstoš gadu. Mēs nekad nebijām bijuši valsts.
Mans tēvs raudāja, lasot avīzi. Viņam bija sešdesmit gadu, un viņš visu mūžu sevi bija saucis par kāda pavalstnieku — vispirms cara, tad ķeizara. Tagad viņš bija pilsonis. Viņš nezināja, ko ar šo vārdu darīt. Viņam bija jāmācās to izrunāt.
Nākamie divdesmit gadi nebija viegli. Mums valsts bija jāceļ ar pašu rokām — skolas, ministrijas, armija, valūta, opera, futbola līga. Tas bija jādara, kamēr vācieši aiz robežas pārvērtās par kaut ko briesmīgu un krievi blakus pārvērtās par kaut ko vēl ļaunāku. Mēs darījām, ko spējām. Mums gandrīz izdevās.
Esmu bērns, un mēs aizbraucam naktī
1941. gada 14. jūnijs. Ciems Latgalē.
Vīri formās atnāca pulksten trijos no rīta. Mātei bija viena stunda, lai sapakotos. Viņa palagā ielika maizi, siltas drēbes un manas vecmāmiņas fotogrāfiju un sasēja stūrus. Tēva tur nebija — viņu bija aizveduši nedēļu agrāk, un mēs nezinājām, kur.
Stacijā stāvēja vilcieni. Gari. Koka vagoni, paredzēti lopiem. Mūs ievietoja iekšā ar vēl sešdesmit cilvēkiem no kaimiņu ciemiem un durvis no ārpuses noslēdza. Stūrī uz grīdas bija izgriezta caurums tam, kas mums bija vajadzīgs. Gaismas nebija.
Vilciens trīs nedēļas brauca uz austrumiem. Kad apstājāmies, apstājāmies vietā, kurai man nebija vārda. Vēlāk mums teica, ka tā ir Sibīrija. Aukstums bija cita aukstuma veids nekā mājās — sausāks, asāks, bez piedošanas.
Māte izdzīvoja. Vecmāmiņa nē. Tēvu, mēs uzzinājām četrdesmit gadus vēlāk, bija nošāvuši divos mēnešos pēc apcietināšanas. Es 1956. gadā ar māti atgriezos Latvijā. Mājā, kur bijām dzīvojuši, dzīvoja citi cilvēki. Viņi nebija slikti cilvēki. Viņiem bija pateikuši, ka māja ir tukša.
1949. gadā būs vēl viena deportācija — četrdesmit trīs tūkstoši cilvēku no Latvijas vienā nedēļā. Manas brālēna ģimene bija šajā.
Mēs bijām paveicušies. Mēs atgriezāmies.
Esmu Padomju Savienības pilsone, un esmu nogurusi
Ap 1985. gadu, Rīgas dzīvojamā mājā.
Es piedzimu padomju Latvijā un visus četrdesmit vienu gadu savas dzīves esmu nodzīvojusi tajā. Strādāju valsts rūpnīcā. Stāvu rindā pēc desas. Man ir mazs dzīvoklis ēkā, kas izskatās tieši tāda kā desmit tūkstoši citu ēku starp šejieni un Vladivostoku. Cauruļvadi pil. Kaimiņi dzird visu.
Mēs dziedam koros. Tas ir atļauts, jo dziedāšana ir tautas tradīcija un Partija tautas tradīcijas pacieš. Tāpēc mēs dziedam — un dziesmas, ko dziedam, ir tās pašas, ko dziedāja mans pagāņu sencis pie Daugavas, tās pašas, ko dziedāja zemnieka bērns ar zviedru Bībeli, tās pašas, ko māte sev klusi dziedāja Sibīrijā. Partija nesaprot, ko šīs dziesmas dara. Viņi domā, ka tas ir folklora. Tā ir valsts, kas slēpjas redzeslokā.
Pēc četriem gadiem divi miljoni mūsu — igauņi, latvieši, lietuvieši — sadosim rokas pāri visām trim valstīm sešsimt kilometru garā ķēdē. To sauks par Baltijas ceļu. Padomju Savienība no tā vairs neatgūsies.
Es vēl neko no tā nezinu. Šovakar es stāvu rindā pēc desas.
Esmu Eiropas Savienības pilsone
Šodien, Rīgā.
Esmu dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas. Man ir Latvijas pase un Eiropas Savienības pase, un tas ir tas pats dokuments. Esmu studējusi Vācijā. Esmu strādājusi Spānijā. Atgriezos mājās, jo gribēju. Mani vecvecāki nemaz nespētu visu šo iedomāties.
Latvija ir maza valsts. Apmēram divi miljoni cilvēku. Mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis. Mūsu demokrātija ir jaunāka par mani, un, tāpat kā jebkurš trīsdesmitgadnieks, tā dažreiz ir gudra un dažreiz juceklis. Mēs skaļi strīdamies par savu paši politiku — kas nav nekas, ja atceries, ka lielāko daļu savas vēstures mums vispār nebija atļauts par politiku strīdēties.
Mēs skatāmies ziņas no Ukrainas ar klusumu, ko grūti izskaidrot cilvēkiem, kuri nav bijuši mēs. Mēs zinām, kā šie tanki izskatās. Mūsu vecvecāki to zināja. Mūsu vecvecvecāki to zināja. Mēs ceram patiesi, ka mūsu bērniem nebūs jāzina.
Pagaidām mums ir tas, kā nevienai no balsīm virs šīs nekad nav bijis. Mums ir mūsu valsts, mūsu valoda, mūsu dziesmas, mūsu skolas, mūsu tiesas, mūsu parlaments, mūsu robežas un brīvība tās atstāt un atgriezties. Mēs no tā visa esam izveidojuši īstu dzīvi, mazāk nekā trīsdesmit piecos gados.
Mēs ceram to paturēt. Mēs ceram, ka tas mūžīgi paliks mūsu.
Mēs apzināmies, vairāk nekā vairums eiropiešu, ko patiesi nozīmē mūžīgi. Bet mēs ceram.
Ja apmeklē Latviju un gribi kaut ko no šī dziļāk saprast, Latvijas Okupācijas muzejs ar īpašu rūpību apskata laiku no 1940. līdz 1991. gadam, un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs tev parāda mājas, kurās šīs balsis dzīvoja. Abi ir vienkāršs dienas brauciens no Rīgas centra.
Šis stāsts ir mugurkauls katrai mūsu pastaigai. Ja vēlies to dzirdēt, stāvot blakus ēkām — Brīvības piemineklim, Okupācijas muzejam, Strēlnieku laukumam — sazinies ar mums.
